Paļāvība par savu lūgšanu uzklausīšanu

Ir četri negrozāmi balsti, uz kuriem pamatojas mūsu paļāvība, ka varam būt droši par savu lūgšanu uzklausīšanu: Dieva visuspēcīgā labvēlība, Dieva nekļūdīgā patiesība, Kristus kā starpnieka iestāšanās par mums un Svētā Gara liecība.

Pirmais paļāvīgas lūgšanas balsts ir Dieva visuspēcīgā labvēlība. Cik gan daudz Viņš mums ir devis, kaut arī neesam lūguši! Dievs mums ir devis dvēseli un miesu, un pat Savu Dēlu Viņš mums ir devis. Tad ko Viņš mums vēl dos, ja mēs Viņu lūgsim? Šīs lielās lietas, kuras Viņš mūsu labā ir paveicis, mūs pārliecina, ka varam paļauties uz Viņu arī mazajās lietās. Jo it viss, ko mēs varētu lūgt, ir nenozīmīgs iepretim tam, ka Dieva Dēls ir labprātīgi cietis, mirdams par mums. Neizmērojama un bezgalīga ir šī Dieva labvēlība. Ko gan Viņš varētu mums atteikt? Lai vai kāda un cik maza būtu mūsu mīlestība uz Dievu, tā tomēr panāk, ka mēs ilgojamies visās lietās būt no sirds paklausīgi Viņam. Tad vēl jo vairāk tā spēj mūs pārliecināt par Dieva neizmērojamo mīlestību un Viņa labvēlību. Un ja nu gadījumā kāds uzdrošinātos apšaubīt, ka Dieva mīlestība ir lielāka par mūsējo, tad psalmists saka: Viņš izpilda, ko vēlas tie, kas Viņu bīstas. [Ps.145:19] Bez šaubām, viņš tā saka tāpēc, ka Dieva dziļā un pilnīgā mīlestība mūs visus pārspēj. Jā, patiesi, pilnīga mīlestība visu sevi velta tam, kurš tiek mīlēts, un tā izpilda viņa vēlmes. Šī Dieva labvēlība ir visuspēcīga. Vai ir kas tāds, ko Viņš nespētu mums dot? Dievs ir augstākais spēks, tāpēc nekas, ko Viņš ir apsolījis, Viņam nav par augstu vai grūtu. Un vēl jo vairāk tāpēc, ka Dievam nekas nav neiespējams.

Otrais lūgšanas balsts ir Dieva nekļūdīgā patiesība. Savā laipnībā Viņš mums ir apsolījis būt vērīgam pret mūsu lūgšanām. Šis apsolījums ir mūžīgi un negrozāmi patiesības vārdi. Tā kā Dievs ir pati patiesība, Viņš nevar Sevi pašu vai Savus vārdus aizliegt. [2.Tim.2:13] Dievs ir apsolījis, ka viņš uzklausīs lūgšanas. Ja šķiet, ka ar to vēl ir par maz, tad Kristus saviem apustuļiem un arī visiem ticīgajiem, ir zvērēdams apstiprinājis: Patiesi, patiesi! Ja jūs Tēvam ko lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums to dos! [Jņ.16:23] Ja tu vēl netici Tam, kurš ir apsolījis, tad tici Tam, kurš ir apzvērējis! Mana sirds turas pie Tava vārda: Meklējiet Manu vaigu! [Ps.27:8] Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu!

Trešais lūgšanas balsts ir Kristus kā starpnieka iestāšanās par mums. Jo Viņš ir pie Dieva labās rokas, un Viņš arī iestājas par mums. [Rom.8:34] Viņš ir mūsu aizstāvis Tēva priekšā. [1.Jņ.2:1] Vai ir kas tāds, ko debesu Tēvs atteiks Savam mīļotajam Dēlam? Vai ir kas tāds, ko mūsu laipnais Pestītājs liegs mums saņemt no tās gandarīšanas, ko Viņš mūsu dēļ paveicis? Debesu svētnīca ir atvērta Viņa priekšā. Viņš nes mūsu lūgšanas pie Dieva apslēptā troņa. Vai Tēvs Viņu neuzklausīs? Vai Viņš Tam ko atteiks? Vai Viņš neuzklausīs pats Sevi? Vai Viņš pats Sev ko atteiks? Jo Tēvs un Dēls ir viens! [Jņ.10:30] Jo Dēls ir pie Tēva krūts! [Jņ.1:18] Jo Dēls ir Tēvā un Tēvs ir Dēlā! [Jņ.14:10] Mūsu starpnieks, Kristus, saka tā: Es zinu, ka Tu vienmēr mani paklausi. [Jņ.11:42] Ja reiz Viņš tika uzklausīts Savās miesas dienās, būdams iztukšots un vājš, vai tad Tēvs Viņu neuzklausīs arī tagad, kad Viņš ir paaugstināts, un ir varenības godībā un visā spēka pilnībā?

Visbeidzot ceturtais lūgšanas balsts ir Svētā Gara liecība. Svētais Gars sniedz liecību mūsu garam, ka esam Dieva bērni. [Rom.8:16] Viņš arī liek mums saukt: Aba, Tēvs! [Rom.8:15, Gal.4:6] Vai Dievs tad neuzklausīs šis žēlabas, vaimanas, lūgšanas un nopūtas, kuras Svētais Gars mūsos raisa? Ja Viņš tās neuzklausītu, tas nozīmētu Savu paša darbu nicināt un noraidīt. Viņš ir Gars, kurš nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko un kā mums būs lūgt, bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. [Rom.8:26] Viņš neaizlūdz par mums ar cilvēcisku daiļrunību, bet pēc Savas iedabas Viņš pārklāj mūsu lūgšanas, apklādams mūsu pieredzes un izpratnes trūkumu, un pildīdams to ar Savu darbu. Tādējādi Viņš izlūdzas no Dieva to, kas mums tiešām nāk par labu.

Šie ir tie četri balsti, uz kuriem mūsu sirdis var droši paļauties. Tad arī nebūsim svārstīgi savās lūgšanās un nešaubīsimies par to, vai tiksim uzklausīti. Tāpēc pieiesim, jā gan, bez bailēm pieiesim pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā! [Ebr.4:16] Neviens no mums lai nenoniecina savas lūgšanas! Jo Dievs, kuru mēs lūdzam, tās nenoniecina. Vēl pirms tās iziet no mūsu mutes, Viņš jau ir licis tās pierakstīt Savā grāmatā. Un mums ir nešaubīgi jāpaļaujas uz vienu no diviem: vai nu Viņš mums dāvās to, ko mēs lūdzam, vai arī to, par ko Viņš zina, ka tas mums būs derīgāk.

Vēl jāievēro, cik derīgi un nepieciešami ir nemitīgi lūgties [Lk.18:1] un cik vienlīdz grūti tas paveicams! Ikviens to viegli sapratīs kopā ar vientuļnieku Agatonu* , kurš par Dieva varenību un mūsu vājumu ir pareizi spriedis:

Kad tu nostājies lūgt To Kungu, tad stāvi Viņa priekšā ar lielām bailēm un ilgām! Norauj no savas sirds pasaulīgo rūpju važas! Cīnies vīrišķīgi! Tavas lūgšanas vārdi lai ir svēti, šķīsti un neaptraipīti! Debesu vārti, to redzot, pavērsies tās priekšā, un eņģeļi prieka pilni izskries tai pretī un nesīs to svētā Dieva troņa priekšā!

Un gudrais savukārt saka: Pirms lūgšanas sagatavo savu sirdi, un neesi kā tāds, kurš kārdina Dievu! [Sīr.18:23]