Dienišķo maizi saņem kā Dieva dāvanas un svētību

“[Īzāks sacīja:] “Lai Dievs dod tev no debesu rasas un no zemes treknuma, un daudz labības un vīna.”” [1.Moz.27:28]

Šī ir svētība, kurā pirmā daļa attiecas uz laicīgu iztiku, jo bez tās mēs nevaram dzīvot – arī Debesu Valstībā, cik tas saistīts ar šo dzīvi; miesai ir jātiek uzturētai, lai varētu mācīt un pārvaldīt Baznīcu. Tādēļ šīs svētības pirmā daļa attiecas uz saimniecību un mantu, kurai jābūt katrā namā, lai sievai, bērniem un saimei būtu viss, kas ik dienu vajadzīgs šajā dzīvē, un ko Mūsu Tēvs lūgšanā saucam par dienišķo maizi, tas ir, visu, kas namā vajadzīgs miesas uzturēšanai.

Tā nu Jēkabs ir pārliecināts, ka viņš un viņa pēcnācēji varēs iegūt iztiku savam namam – nevis ar lielām grūtībām un tikai tik daudz, ka tik tikko pietiks, bet bagātīgi, un tās būs vislabākās lietas. Ķēniņu grāmatās varam redzēt, kā šis apsolījums ir piepildījies.

Tādēļ dievbijīgiem cilvēkiem jāatzīst, ka miesīgos labumus viņi saņem kā Dieva dāvanas un svētību. Viņiem nav jāiedomājas, ka šajā dzīvē labais un ļaunais ar mums notiek nejauši, bet jāzina, ka šīs lielās dāvanas nāk no Dieva – lai viņi būtu pateicīgi Dievam par šādu žēlastības darbu – kā apustuļi sludina Ap.d.14:17: “Viņš Sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis piepildīdams ar barību un prieku.”