Mierinājums grēciniekam

Noklausies šo e-publikāciju

Kur kristieši dzīvo kopībā, tur kaut kad un kaut kā ir jānonāk pie tā, ka viņi cits citam personiski apliecina Dieva vārdu un Dieva gribu.

Tas ir neiedomājami, ka par lietām, kas katram ir vissvarīgākās, netiktu runāts brāļu starpā. Tas ir nekristīgi, ja cits citam pilnīgi atsakām pašu izšķirošāko kalpošanu. Ja Dieva vārds negrib nākt pār lūpām, mums jāpārbauda, vai savu brāli neredzam tikai viņa cilvēciskumā, kuram baidāmies pieskarties un līdz ar to aizmirstam svarīgāko, – ka arī viņš, lai cik vecs, augstu stāvošs vai svarīgs būtu, ir tāds pats cilvēks kā mēs un kā grēcinieks sauc pēc Dieva žēlastības. Ka arī viņam ir tikpat lielas vajadzības kā mums, tāpat vajadzīga palīdzība, mierinājums un piedošana.

Tas ir pamats, uz kura balstoties mēs, kristieši, varam runāt viens ar otru, – mēs zinām, ka otrs ir grēcinieks, kura cilvēciskā cieņa būs pazaudēta, ja viņam netiks palīdzēts. Tas nenozīmē otra nonicināšanu vai pazemošanu. Daudz vairāk te otram tiek parādīts vienīgais patiesais gods, kas viņam kā cilvēkam pienākas, proti, ka viņam kā grēciniekam pieder Dieva žēlastība un godība, ka viņš ir Dieva bērns.