Nespēka spēks
“Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti: viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti –, viens Kungs, viena ticība, viena Kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.” [Ef.4:1-6]
Mīļā Dieva tauta, svētie kristieši! Apustulis Pāvils šīs dienas vēstuli iesāk ar atgādinājumu par savām važām, kurās viņš ir slēgts Tā Kunga dēļ. Tā viņš mums atgādina gan to, cik dārgam mums ir jābūt Evaņģēlijam, par kuru tik daudz tēvu ir cietuši, gan arī to, ka tādam arvien ir jābūt Evaņģēlija liktenim, proti – nevis ar sudrabu un zeltu, nevis ar godu un slavu, bet ar izsmieklu, zaimiem un važām neticība arvien vērsīsies pret Evaņģēliju. Neticība arvien būs ļauna, neloģiska, pat pilnīgi neprātīga, jo tā arvien kodīs rokā savam glābējam un būs gatava apzeltīt savu bendi un slepkavu. Tādēļ zinot, cik daudz grūtību tas sagādās Kristus baznīcai, apustulis mudina kristiešus dzīvot tā, kā to prasa viņu aicinājuma cieņa. Tas ir, Pāvils saka – vērojiet, cik daudz ir bijis jācieš Kristum, apustuļiem un visiem patiesības mācītājiem Evaņģēlija dēļ, tādēļ es no jums prasu par atlīdzību: cieniet un godājiet svēto Kristus Evaņģēliju savā dzīvē, dzīvojot tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa.
Jūs esat saņēmuši Kristus Evaņģēliju jeb grēku piedošanu un līdz ar to pilnīgi jaunu dzīvi. Jūs esat piedzimuši no jauna un kļuvuši pilnīgi citādi kā neticīgā pasaule ar tās ļaunajiem darbiem. Tad nu esiet kā gaisma tumsas vidū. Tāpat kā jūsu Kungs Kristus atspīdēja grēka un ļaunuma tumsības vidū, tāpat arī jūs: dzīvojiet pasaulē kā gaismas bērni, kaut arī pasaule jūs noraida, ienīst un pat vajā. “Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā. Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ, gan valdniekiem, kas ir pār visiem, gan pārvaldniekiem kā tādiem, kas viņa sūtīti, lai sodītu ļaundarus, bet atalgotu tos, kas dara labu. Jo tāda ir Dieva griba, ka jūs, labu darot, apklusinātu neprātīgu cilvēku nezināšanu”. [1.Pēt.2:12-15] Pēc Svētās Kristības jūs neviens vairs nedzīvojat pats sev, savam godam un labumam, bet jūs dzīvojat Kristum un savam tuvākajam. Jā, pats Kristus dzīvo jūsos un caur jums, tādēļ ļaujiet pasaulei to redzēt. Ļaujiet, lai jūsu gaisma spīd pasaules priekšā! Nedodiet nekādu pamatotu iemeslu tai jūs apsūdzēt un vajāt! Ja jūs tiekat ienīsti, tad lai tas ir vienīgi un tikai Kristus Evaņģēlija dēļ.
Un tālāk Pāvils mums māca kaut ko ļoti, ļoti būtisku. Proti, tā kā jums tik daudz nāksies ciest ļaunu šajā pasaulē, tad pavisam postoši būtu, ja jūs ļautu ļaunumam ielauzties arī jūsu pašu vidū un sāktu sagādāt ciešanas cits citam. Tādēļ dzīvojiet “visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti”.
Šeit Pāvils vispirms māca nepaaugstināties vienam pār otru jeb būt pazemīgiem, lēnīgiem un pacietīgiem. Ja tev ir dotas īpašas dāvanas vai īpaša gudrība, tad ne jau lai izceltos citu vidū, bet gan lai ar savām dāvanām kalpotu viņiem. Tāpat – neuzspied citiem savu gudrību un neprasi, lai visi tevi uzreiz saprot un tev piekrīt. – Līdzīgi rīkojies arī tu, kad kaut ko nesaproti. Nesteidzies tūdaļ noraidīt pamācību, bet lūdz no Dieva gudrību, mācies un domā. Un to visu dariet kopīgi, pazemīgi, lēnprātīgi un pacietīgi. Raugies, kā Dievs audzē puķes un kokus: paiet laiks kamēr tie uzaug lieli, krāšņi un skaisti. Tāpat arī jūs audziet kopā Dievam par godu un savam tuvākajam par svētību.
Apustulis saka, ka šai kopīgajai augšanai jānotiek citam citu panesot mīlestībā. Tās nozīmē, dzīvojiet tā, kā to māca desmit Dieva baušļi. Jo mīlestība nav nekas cits kā bauslības piepildījums. Tas ir, neveidojiet neko pēc cilvēku prāta, neizdomājiet nekādus cilvēku darbus, ceremonijas un rituālus, neizdomājiet ko tādu, kas vairotu jūsu godu, bet dariet to, kas palīdzēs un nāks par labu jūsu tuvākajam. Un tas ir atrodams – desmit baušļos. Lasiet Dieva baušļus, mācieties baušļus, domājiet par baušļiem un jūs redzēsit, cik daudz dažādu pienākumu un darbu tie jums uzliks: bīties un mīlēt Dievu, paļauties uz Viņu; mācīties Dieva vārdu, cienīt un godāt savus vecākus, valdību un mācītājus, rūpēties par saviem bērniem; cienīt, godāt un sargāt cilvēka dzīvību; turēt šķīstu laulību; nezagt un rūpēties par sava tuvākā labklājību; nemelot un neaprunāt citus; cīnīties pret ļauno iekāri savos locekļos, kas karo pret Dievu. Vai te nav darba pārpārim? Kur te vēl lai būtu laika strīdiem, muļķībām un reliģiskām izdarībām?
Tieši no tā apustulis brīdina, mudinādams “uzturēt Gara vienību ar miera saiti”. Gara vienība, par ko runā Pāvils ir mācības jeb vienas patiesas ticības vienība, jo Gars ir klātesošs tikai tur, kur Kristus Evaņģēlijs ir zināms un tam tiek ticēts. Tādēļ pāri par visām lietām mums jācenšās baznīcā uzturēt Svēto Rakstu mācību skaidru un nesagrozītu. Viena no lielākajām nelaimēm, viens no lielākajiem ļaunumiem, kas var tik vērsts pret baznīcu ir tieši doktrinālas nevienprātības radīšana un šķelšanās mācības jautājumos. Baznīcas doktors Mārtiņš Luters daudz un bieži raksta, ka par to lielo nemieru, kas radīts baznīcā un tam – dvēselēm, kas no tā cietušas, vainīgi ir tie augstprātīgie ļaudis, kas novēršas no patiesās mācības un cenšas ieviest ko jaunu. Dr. Luters norāda, ka viņi arvien to dara nevis citu cilvēku labā, bet meklējot savu godu un cenšoties izcelties citu vidū. Mēs visi vairāk vai mazāk esam savā dzīvē piedzīvojuši šo postu un redzējuši, kā tas notiek. Kādu briesmīgu nelaimi ķecerības nodara baznīcai. Tādēļ vairāk par visu rūpēsimies, lai Evaņģēlija mācība tiktu skaidri un pareizi sludināta, kā to vēstules tekstā mudina Pāvils.
Apustulis saka – jūs esat viena miesa; jums ir viens Gars un vienai cerībai jūs esat aicināti; jums ir tikai viens Kungs, tikai viena ticība, tikai viena Kristība un tikai viens Dievs Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem. Taču šo vienprātību mācībā un mīlestību dzīvē – ir ļoti grūti uzturēt un pasargāt. Patiesībā tas nav iespējams ar cilvēciskiem spēkiem, gudrību un izveicību. Šo vienību rada un uztur pats Dievs, kas uzticīgi un nenogurstoši rūpējas par savu draudzi ar svēto Evaņģēliju. Tādēļ tur, kur Evaņģēlija mācība tiek aptumšota, ne tikai rodas šķelšanās, bet arī zūd iespējas radušos plaisu dziedināt. Ņemsim to vērā.
Mēs šodien visi esam kopā šādā brīnišķīgā ticības vienotības spēkā, ko nespēj aptumšot pat tas, ka šī pasaule mūs nesaprot, ienīst un vajā. Patiesībā jo vairāk mēs tiekam vajāti un apspiesti, jo ciešākas kļūst mūsu rindas. Mēs esam pieauguši gan garīgā spēkā, gan gudrībā, gan arī skaitā. Mūsu draudzes izdod laikrakstu un publicē grāmatas, ceļ sev dievnamus, aicina un sūta studentus gatavoties kalpošanas darbam. Mūs mazais pulciņš bieži vien iespēj daudz vairāk nekā skaitliski daudz lielākas un finansiāli labāk nodrošinātas baznīcas. Kā mēs to spējam? Tā ir ticības vienība, garīgs miers un vienprātība, kas valda mūsu starpā un ļauj mums veltīties kopīgam darba. Tā ir savstarpēja uzticība un paļāvība vienam uz otru. Tas ir draudzīgais brāļu atbalsts no svešām zemēm, kas mums tik daudz ir devuši un dod. Un beigu beigās, godīgi sakot, tas ir Dieva spēks, kas varens parādās mūsu nespēkā. Tas ir pats Kungs Kristus, kas to dara caur mums. Un, ja man šodien ir jālielās un es gribu lielīties, tad vispirms es gribu lielīties ar To Kungu, ar mūsu virsmācītāju, mācītājiem, draudzēm un brāļiem plašajā pasaulē. Vēl pirms nedaudz gadiem mēs bijām visu vajāti un nobijušies par savu nākotni, bet nu mēs droši varam sacīt, ka arī mūsu vidū ir piepildījies tas, par ko Dāvids dzied 34. psalmā: “Novērsies no ļauna un dari labu! Meklē mieru un dzenies pēc tā! Tā Kunga acis vēro taisnos, un Viņa ausis uzklausa viņu palīdzības saucienus.. Bezdievīgo nokauj viņa blēdība, un, kas ienīst taisno, tie kritīs grēkā, un tiem tas būs jānožēlo. Tas Kungs izglābj Savu kalpu dvēseli, un nekā ko nožēlot nav tiem, kas uz Viņu paļaujas”.
Un tā paļāvībā uz savu Kungu, mēs teicam sevi laimīgus arī ciešanās un vajāšanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību un pastāvība – cerību, kas nepamet kaunā. Tā mēs varam lielīties ar To Kungu, ka neesam pamesti kaunā un Viņā mums ir droša cerība nākotnē. Paraugieties uz mūsu bērniem, kas jau no bērnības mācās Katehismu – iedziļinās Dieva baušļu mācībā ticības noslēpumos un sakramentu brīnišķīgajā žēlastībā. Vai tu pats, viņi un tie, ko Dievs mums vēl piepulcinās nav brīnišķīga nākotne? Ar jums, mani mīļie, lepojamies mēs – mūsu baznīcas mācītāji. Jūs esat mūsu gods un lepnums Kristū. Sargāsim kopīgi šo Dieva dāvanu ar lūgšanām un patiesām rūpēm par Evaņģēlija mācību. Un kad mēs tagad vienības saiti turot, saņemsim Kristus miesu un asinis, tad mēs tiksim savienoti nesaraujamām saitēm, kā zari pie vīna koka. Un caur šiem zariem plūdīs Svētā Gara dzīvinošais spēks un šķīstumu un svētumu nesošās Jēzus asinis. Tās pasargās jūs īstenā ticībā un vienībā, un dāvās jums veselību, dzīvību un svētību, še laicīgi un tur mūžīgi. Āmen.
Ieskaties