Dievs pats izraugās Jēru

“Īzaks sacīja: “Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?” Ābrahams sacīja: “Gan Dievs pats izraudzīsies sev jēru upurim, mans dēls.”” [1.Moz.22:7-8]

Šie ir ļoti spēcīgi un saviļņojoši vārdi, kurus Mozus nav gribējis izlaist.

Īzaks, kas pats ir upuris, uzrunā savu tēvu un saviļņo viņa tēva sirdi, itin kā gribētu sacīt: tu esi mans tēvs. Un tēvs, savukārt, viņam atbild: tu esi mans mīļais dēls.

Nav šaubu, ka šie vārdi ir sāpīgi skāruši tēva sirdi.

Dēls viņam saka: “Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?” Šie vārdi ļauj saprast, ka Īzaks rūpējies par Dieva godu; jo viņš zina, ka tēvs gatavojas nest dedzināmo upuri, un viņš grib redzēt upurēšanu. Tādēļ viņš atgādina tēvam par upuri, ko viņš savā sirsnīgajā pielūgsmē varētu būt aizmirsis.

Īzaks jautā: “Kur tad ir upurējamais jērs?” Te nu tēvam būtu vajadzējis atbildēt: tev pašam jākļūst par upuri. Taču Ābrahams par to klusē un saka: gan Dievs pats izraudzīsies sev jēru upurim.” Šajos vārdos Ābrahams ietver arī Dieva pavēli.