Sirsnīga lūgšana

[Un Lats sacīja viņiem:] “Es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekams ļaunums mani sasniegs. Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties.. Tur es būtu glābts.” [1.Moz.19:19-20]

Tā nu šis notikums aicina un mudina visās mūsu vajadzībās lūgt Dievu, jo Viņš grib darīt tā, kā gribam mēs, ja vien nometamies zemē Viņa priekšā un lūdzam. Tā ninivieši tika izglābti, lai gan pravietis tiem bija noteicis un pasludinājis bojāejas dienu (Jon.3:4-10).

Rakstos varam atrast vēl citas liecības, kas pierāda, ka Dievs mēdz mainīt savus nodomus un pakļaut savu gribu mūsu gribai. Kādēļ tad esam tik slinki un kūtri pret lūgšanu? Kādēļ esam tik mazdūšīgi un gluži bez ticības, itin kā mūsu lūgšanai nebūtu nekādas nozīmes? Lai mūki šaubās par savām lūgšanām – viņi nepazīst Dievu un ir gluži bez ticības, tādēļ viņu lūgšana nav sirsnīgas ilgas un nopūtas, bet grūts darbs, kas galu galā nav nekas cits, kā veltīga skandināšana.

Bet mēs, kam ir Dieva Vārda atziņa, nākam kopā un īstā pazemībā lokām ceļus, ne tikai no Dieva žēlastības pilnajiem apsolījumiem, bet arī no piemēriem zinādami, ka Dievs grib piekāpties un darīt pēc mūsu prāta. Tas uzcītīgi jāmāca ļaudīm un jāiegaumē arī mums pašiem, lai mēs pret lūgšanu neizturētos nolaidīgi un vēsi. Dievs paveic visas lietas, taču arī mums jādara tas, ko prasa un nes līdzi mūsu aicinājums.