Luterāņi nevar nostāties sociālistu vai komunistu pusē

Mani draugi, ikviens, kas domā, ka mēs, luterāņi, nepiedalāmies sociālistu un komunistu aģitācijās, bet drīzāk pretojamies tiem, jo ​​mēs neesam pazīstami ar strādnieku nepatikšanām vai tāpēc ka mums nav līdzjūtības pret viņiem, vai tāpēc ka jebkuros apstākļos mēs esam bagāto, tā saukto lielo un vareno pusē, kļūdās ļoti lielā mērā.

Mēs esam ļoti labi pazīstami ar strādnieku grūtībām, īpaši šajā laikā. Līdz šim lielākā daļa mūsu luterāņu draudžu locekļi ir cilvēki, kuri ir nomocījušies ar tām pašām grūtībām, kā visi strādnieki. Tā ir ārkārtīgi reta parādība, – ļoti, ļoti reti kāds bagāts vai ietekmīgs vīrs pievienojas kādai no mūsu draudzēm. Mēs arī labi zinām, ka pašreizējās lielās nepatikšanas, kas piemeklējušas mūsu strādniekus, nekādā gadījumā nav vienkārši dabiska nepieciešamība; nepatikšanu cēlonis meklējams kaut kur citur; proti, daļēji, jā, gandrīz pilnībā, tas ir bagātnieku pašlabuma, alkatības un savtīguma, nežēlības un bezsirdības dēļ, un, godīgi sakot, pat šo bagāto vīru vampīrismā un strādnieku tirāniskajā apspiešanā. Lai neviens nedomā, ka mēs nejūtam līdzi strādniekiem. Kad mēs lasām par sirdi plosošām ainām, kas notiek gandrīz katru dienu, it īpaši lielākajās pilsētās, strādnieku namiņos, tas liek mūsu sirdīm asiņot, un mums rodas vēlme, un mēs esam gatavi darīt savu daļu, lai cik neliela arī tā būtu, lai uzlabotu nabaga strādnieka stāvokli.

Nav arī taisnība, ka mēs visos apstākļos esam bagāto un ietekmīgo pusē. Nē, kad bagātie ir nekristīgi savā uzvedībā pret nabadzīgajiem, kad viņi uzskata tos par pastāvošiem tikai viņu peļņas dēļ, kad viņi izturas pret viņiem tā, kā izturas pret govi, kuru slauc un pēc tam pārvērš kurināmajā, ja viņi nedot strādniekam pienācīgu atalgojumu, ja viņi, kad tas ir iespējams, nesagādā viņam algotu darbu, ja viņi nemaksā par zaudējumiem, kas nodarīti strādniekam, kurš ir nokļuvis nelaimē, atrodoties viņu dienestā, ja viņi neatbalsta strādnieku un viņa ģimeni slimības gadījumā, ja viņi var dzīvot greznībā un neuztraukties, kad strādnieks cieš: tad mēs neesam viņu draugi, nē, tad mēs principiāli esam šādu bagātnieku ienaidnieki!

Ak, mani brāļi, kauns un negods mums būtu taisnīgi piespriežams, ja mēs nostātos cilvēku vampīru, nevis apspiesto pusē!

Mēs būtu viszemiskākie un visnožēlojamākie liekuļi zem saules vai, kas jebkad ir staigājuši virs zemes, ja mēs, neskatoties uz to, izliktos, ka Svētie Raksti ir mūsu reliģijas grāmata. Svētie Raksti ir tā grāmata, kas ne tikai paziņo, ka pirmais un lielākais bauslis ir tas, lai “mēs mīlam Dievu pāri visam”, bet arī piebilst: “Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu.” [Mk.12:28-34] Tā ir šī grāmata, kas paziņo: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši,” [Mt.7:12], tas ir, šī ir visu Svēto Rakstu juridiskās sadaļas būtība, summa un saturs.

Tie ir Raksti, kas vēstī par atriebību pār netaisnīgo kapitālistu galvām un kas pasludina tūkstoškārtīgu atriebību tiem, kas iedomājas, ka viņiem ir kapitāls tikai tāpēc, lai to vienkārši palielinātu vai lai justos ērti un kas nekad nerūpējas par saviem tuvākajiem [Sal.pam.22:16; Jēk.5:1-5], kuri nekad nedomā, ka viņi ir bagāti nabadzīgo dēļ, kuri atstāj nabaga Lācaru guļam pie savu piļu durvīm, kamēr paši ik dienas dzīvo greznībā [Lk.16:19-31]. Nē, mēs nenostājamies viņu pusē. Ar šo mēs paziņojam, ka mums ar viņiem nav nekā kopīga. Ja sociālisms un komunisms viņiem tagad sagādā nepatikšanas un satraukumu, tad tas nav nekas vairāk, kā tas, ko viņi ir pelnījuši.

Bet, mani brāļi, neskatoties uz to, mēs nevaram nostāties sociālistu vai komunistu pusē, un tas ir, galvenokārt, šādu iemeslu dēļ: viņi iet pārāk tālu, viņi paveic vairāk, nekā viņi var vai kā viņiem vajadzētu, kā arī, tāpēc ka viņi to dara, izmantot līdzekļus, ko nevar izmantot neviens dievbijīgs cilvēks. Ja attiecīgi komunisti un sociālisti vienādotu visu pasaulē, ieviestu preču kopienu, lai neviens nebūtu bagāts un neviens nabags, vai arī, ja viņi, lai sasniegtu šo mērķi, nepieciešamības gadījumā izlietu asinis, mēs nevaram nostāties viņu pusē. Jo mēs zinām, ka tā ir Dieva kārtība, ka garīgās lietās, t.i., lietās, kas attiecas uz mūsu attiecībām ar Dievu, mēs visi esam vienlīdzīgi, jo Dievs neuzlūko cilvēku vaigu [Rom.2:8-16, 10:11-13], bet šajā pasaulē starp cilvēkiem ir jābūt atšķirībām gan attiecībā uz viņu īpašumu, gan viņu stāvokli [Rom.13:1-2; Ef.5:22-6:9]. Bez šīm atšķirībām pasaule nevarētu pastāvēt.

Otrkārt, Svētie Raksti mums māca, ka cilvēks nenes zobenu, bet tā ir valdības privilēģija [Rom.13:3-4]. Kad apustulis Pēteris aizstāvēja savu Skolotāju ar zobenu, un uz ko viņam šķita pilnīgas tiesības — jo kuru gan vardarbīgi sagrāba vēl apkaunojošāk un netaisnīgāk kā mūsu Kungu Jēzu Kristu! — Kristus viņam saka: “Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” [Mt.26:51-52; Lk.22:49-51] Pat tad, kad Tas Kungs bija Pilāta klātbūtnē, kurš no visiem valdniekiem bija visnetaisnākais, viņš atzina: “Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes.” [Jņ.19:6-16] Pilāts bija valdnieks, un viņa amata dēļ viņam bija vara. Turklāt, ja komunisti un sociālisti kaut daļēji iegūtu savu vēlamo objektu, viņiem tas ne tikai būtu jāiegūst ar asiņu izliešanu, bet viņu slava turpinātos tikai īsu laiku, un viņi drīz redzētu, cik skumji viņi ir piekrāpuši sevi un citus. Šī ir tēma, kuru mēs tagad aplūkosim sīkāk.