Ticība un darbi

Ticība vienmēr attaisno un dara dzīvu; un tomēr tā nepaliek viena, tas ir, dīkā.

Nevis ka tā nepaliktu viena savā līmenī un ar savu funkciju, jo tā vienmēr attaisno viena. Bet tā ir iemiesota un kļūst par cilvēku; tas ir, tā nedz ir, nedz paliek dīkā vai bez mīlestības.

Tādējādi Kristus pēc savas dievišķības ir dieviška vai mūžīga būtība vai daba, bez iesākuma; bet viņa cilvēciskā daba ir radīta laikā. Šīs divas dabas nav saplūdušas vai sajauktas, un katras dabas īpašības ir skaidri jāsaprot.

Gluži tāpat kā man ir pienākums izšķirt starp cilvēcisko un dieviško dabu un teikt: “Cilvēciskā daba nav dievišķā daba, un tomēr cilvēks ir Dievs”, tā arī es izšķiru šeit un saku: “Bauslība nav ticība, un tomēr ticība dara darbus. Ticība un darbi savstarpēji saskan, un tomēr katrs saglabā savu dabu un sev raksturīgo funkciju.”