Svētuma izpratne

Kas ir svētums? Dažādi cilvēki to izprot atšķirīgi. Par brutāliem, nežēlīgiem cilvēkiem mēdz sacīt – tiem nekas nav svēts! Parasti tas tiek attiecināts uz morālas dabas pārkāpumiem, kur cilvēku ļaundarībai, šķiet, nav nekādu robežu. Tā šis jēdziens tiek lietots ikdienas valodā.

Taču kristīgā izpratnē svētums pirmām kārtām un galvenokārt attiecas uz Dievu. Viņš vienīgais ir pilnīgi svēts, taisns un bijājams. Diemžēl šāds svētums vairumam cilvēku šodien ir svešs jēdziens, un tie īsti neizprot, ko nozīmē atrasties Dieva svētuma priekšā. Iespējams, ka tā ir mūsu sekularizētā laikmeta pati lielākā traģēdija, ka cilvēkiem trūkst svētuma izjūtas un bijības pret Dievu.

Mēs dzīvojam sekularizētā, piezemētā sabiedrībā, kur nav izpratnes par to, kāds ir Dievs un kur Viņš atrodams. Līdz ar to cilvēkiem nav attiecību ar vienīgo svēto un cilvēki ir pazaudējuši to nošķirto, īpašo vietu, kur sastapt savu Radītāju.

Dievs ir it kā izstumts no mūsu domāšanas, no mūsu pasaules. Ja tomēr Viņam ir kāda vietiņa mūsu dzīvē, tad mēs neuzlūkojam Viņu kā svētu, bijājamu debess un zemes Valdnieku, bet tikai kā tādu draudzīgu palīgu, kas varbūt tikai nedaudz ir augstāks un pārāks par mums.

Šodienas cilvēks nejūt gandrīz nekādu atbildību vai vainu Dieva tiesas priekšā. Cilvēks jūtas pārāk neatkarīgs un pašpārliecināts, neuzskata, ka “kāds no augšienes” varētu viņam ko mācīt vai prasīt atbildību.

Kad Dievs saka: “Tev nebūs darīt to un to,” tad cilvēka grēcīgā sirds atbild: “Jā, bet visi tā dara, kāpēc es tā nevarētu darīt?!” Kad Dievs saka: “Tev būs svēto dienu svētīt,” tad grēcīgā sirds atbild: “Bet man nav laika, es šai dienā esmu aizņemts.” Kad Dievs saka: “Tev nebūs laulību pārkāpt,” tad grēcīgā sirds atbild: “Jā, bet kā gan tas var būt grēks, ja tas mums sagādā prieku?!” Kad Dievs saka: “Tev nebūs slepkavot,” tad grēcīgā sirds atbild: “Jā, bet tas jau neattiecas uz nedzimušiem bērniem un vecākiem cilvēkiem, kas ir uz slimības gultas.”

Tā varētu turpināt vēl un vēl. Taču doma ir skaidra: zaudēta ir svētuma izjūta un bijība visuvarenā, visuzinīgā Dieva priekšā. Dieva likumi un baušļi tiek uzskatīti par vienu no daudzajiem viedokļiem, kurus – ja nepatīk – var vienkārši ignorēt vai atmest.

Bet neatkarīgi no tā – vai cilvēki to pieņem vai nepieņem – tas ir un paliek Dieva vārds, Dieva likums, Dieva nemainīgā griba, par kuru Kristus saka – Debess un zeme zudīs, bet Dieva vārdi nezudīs nemūžam. Tas viss paliks spēkā un pēc Viņa vārdiem tiks iztiesāts lielajā tiesas dienā. Tāda ir kristīgā mācība.

Tādēļ Dievs un Viņa svētums ir ņemams ļoti nopietni. Svēto Rakstu vārdi brīdina: “Nepievilieties, Dievs neļauj Sevi apsmiet.” Un tāpat: “Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās.” Dievs aicina uz svētumu. Var teikt, ka viscaur Bībelei tiešā un netiešā veidā skan Dieva aicinājums: “Esiet svēti, kā Es esmu svēts.”

Bet ko vispār nozīmē svēts un svētums? Mēs, latvieši, esam dzirdējuši par svētupēm, svētavotiem, svētozoliem un tamlīdzīgām lietām. Taču parasti tam visam nav nekāda sakara ar Bībelē mācīto Dieva svētumu. Lielākoties tur ir vairāk māņticības, nevis ticības. Kur meklēt patieso svētumu?

Bībeles svētuma jēdziens sakņojas ebreju vārdā “kadoš”, kura burtiskā jēga ir “nošķirt, nodalīt”. Pirmkārt, tas attiecināms uz pašu Dievu – Viņš ir nošķirts un paaugstināts pāri par visu grēcīgo. Otrkārt, attiecībā uz cilvēkiem: svētums ir jāsaprot kā nošķiršana no grēka un nošķiršana priekš Dieva, lai būtu kopā ar Dievu.

Svēts ir tāds, kas ir nošķirts no parastā, tas ir kaut kas īpašs – tāds, kas saistīts ar Dievu. Tā, piemēram: pēc tam, kad Dievs visu bija radījis 6 dienās, ir rakstīts – “Viņš svētīja septīto dienu”, proti, Dievs nošķīra šo dienu, jo vēlējās, lai tā būtu īpaši veltīta Tam Kungam – svēta diena.

Bībelē svētums tiek pieminēts ļoti bieži. Vecajā Derībā viss, kas bija saistīts ar dievkalpošanu: templis, tā iekārtojums, bauslība, derības šķirsts, sveces un altāris, priesteri un viņu apģērbs, upuri un svinamās dienas, un svinamie gadi – to visu Raksti sauc par svētu, jo tas ir nošķirts, veltīts Dievam.

Kas tad to visu darīja svētu? Ne jau kāda maģija un īpašas iesvētīšanas, bet gan – šo lietu saistība ar Dievu. Kur vien kaut kas norisinājās saskaņā ar Dieva vārdu un pavēli, tur šī saistība ar Dievu ienesa šo svētumu. Šeit gan ir jāsaka skaidri: neviena lieta, neviena persona pati no sevis nekļūst svēta. Bet viss svētums ir no Dieva, no saistības ar Viņu.

Israēla tauta Vecajā Derībā tika dēvēta svēta nevis sava morālā pārākuma dēļ pār citām tautām, bet gan tāpēc, ka tā bija īpašā veidā nošķirta Dievam. Jo – kuru Tas Kungs izraudzīs, tas ir svēts! (4.Moz.16:7) Jo tu esi Tam Kungam, savam Dievam, svēta tauta; tevi Tas Kungs, tavs Dievs, ir izredzējis, ka tu Viņam kļūtu par īpašuma tautu starp visām tautām, kas vien ir virs zemes. (5.Moz.7:6)

Kaut arī svētums pirmām kārtām attiecas uz kulta norisēm un dievkalpošanu, tomēr svētums ir attiecināms arī uz visām pārējām dzīves jomām. Arī ikdienas dzīvē tam ir liela nozīme, un tas izpaužas kā ticīga, paļāvīga, Dieva baušļiem paklausīga dzīve. Tas Kungs vēlas, lai caur Dieva vārdu svētums ienāktu pilnīgi visos mūsu dzīves novados – domās, vārdos un darbos, lai viss norisinātos svēti, ciešā saistībā ar Viņu: “Esiet svēti, kā Es esmu svēts!”

Bieži gadās tā, ka cilvēku prātos ir radies juceklis un tie sajauc tādus jēdzienus kā “svēts” un “svētulīgs”. Cilvēki iedomājas, ka Dievs no mums prasa svētulību, ka kristiešu dzīve sastāv no vieniem vienīgiem ierobežojumiem, likumiem un regulācijām. Tāpēc viņu izpratnē kristietis ir drūms un nožēlojams tips, kas dzīvo pēc priekšrakstiem, kas nedrīkst priecāties un baudīt dzīvi, jo to, lūk, neļaujot svētums.

Vai tā ir taisnība? Kā uz to atbildēsim? Mēs gan varam piekrist, ka Dieva likumi un baušļi ir stingri un nelokāmi, taču mēs nepiekrītam, ka tie ir doti, lai padarītu mūs par svētuļiem! Dieva baušļi ir doti, lai parādītu mūsu grēcīgumu, jā, tie liek mums noskumt nožēlā par saviem grēkiem, bet tūlīt Dievs nāk pie mums ar Evaņģēlija priecīgo vēsti – Kristus nopelnīto piedošanu, Viņš neļauj mums palikt drūmiem un bēdīgiem. Tiklīdz Dievs mūs izģērbj no mūsu paštaisnības un sava svētuma ambīcijām, tā tūlīt Viņš ved mūs pie Kristus, kurā ir mūsu īstenais svētums.

Ja cilvēks paliek tikai pie baušļiem un pats ar saviem spēkiem tos mēģina piepildīt, tad gan tas kļūst par svētuli, jo bauslības kalns cilvēkam ir neuzkāpjams un nepārvarams. Kāpjot tikai bauslības kalnā, viegli var kļūt par svētuli un liekuli, kas iedomājas sevi labu esam, lielās ar sevi un slēpj savas vainas, un galu galā izliekas labāks nekā ir īstenībā. Bet tāds dzīves veids patiešām ir drūms un nožēlojams, ja cilvēks paļaujas tikai uz sevi un saviem darbiem, nevis uz Dievu. Tādam dzīves veidam nav nekā kopīga ar patiesu svētumu.

Īsts svētums nav svētulība, bet gan patiesa saistība ar Kristu, mūsu Kungu un Glābēju. Viņš ir vienīgais svētais un pilnīgais. Kristus labprāt ar mums dalās savā svētumā. Ikviens tāds cilvēks, kas ticīgi nāk pie Kristus, nāk pie grēksūdzes un grēku piedošanas, kas nāk pie Viņa Svētā Vakarēdiena, tiek atvieglots no savu grēku nastas un tiek ietērpts neredzamās Kristus svētuma drēbēs. Šādu ticīgu cilvēku droši var saukt par svēto, jo viņš nepaļaujas savam svētumam, bet tic tikai Kristus svētumam.

Tāpēc Dievs mūs visus, kas ticam Kristum, Bībelē uzrunā par svētiem, Dieva mīļotiem, izredzētiem, jo caur Kristību un ticību Viņš mūs ir nošķīris Sev par svētu īpašumu un apsedzis ar Savu svētumu. Mēs gan ļoti labi pazīstam paši sevi, mēs zinām, cik daudz mūsos vēl joprojām ir grēku, un nespējam būt tīri un balti kā eņģeļi. Tomēr mūsu paļāvība glābšanas lietās nekad nav vērsta uz mums pašiem, bet gan tikai uz Kristu. Tikai kopā ar Viņu mēs esam svēti. Tikai kopā ar Viņu arī mūsu šīsdzīves augļi var kļūt labāki un baudāmāki.