Par Dievam tīkamu lūgšanu

Noklausies šo e-publikāciju

Līdzībā par muitnieku un farizeju Lk. 18:9-14, Jēzus māca kādu ļoti svarīgu patiesību par Dievam tīkamu lūgšanu.

Bet, kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos Viņš arī aicinājis; un, kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; bet, kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis. Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas? (Rom.8:30-32)

Lūdzot mums nekādā gadījumā nevajadzētu paļauties uz to, ko mēs paši par sevi domājam vai ko mūsuprāt esam sasnieguši. Lūgšanā mēs ar paļāvību saucam uz Dievu, visupirms saprotot un atzīstot, ka neesam cienīgi, lai Viņš mūs uzklausītu. Ar pazemīgu sirdi mēs tveramies pie Dieva žēlastības, kura “paaugstina” mūsu sirdis, kad Viņu piesaucam.

Raksti māca, ka Dievs ir “tas, kurš taisno”. Dievs paaugstina pazemīgo. Caur šo pašu Jēzu, kurš ar savu nāvi un augšāmcelšanos ir mūs attaisnojis, mēs esam droši, ka Dievs mūs uzklausīs un “dāvinās mums visas lietas”.