Galvenais bērna audzināšanā

Bērna prātu darīt pa īstam pazemīgu ir iespējams, tikai rīkojoties ļoti nopietni, uzmanīgi un atbildīgi, jo viss, kas par maz un par daudz, ir par skādi.

Jāsargās no jebkādiem pārspīlējumiem, kad ar bardzību, sodiem, pērieniem un skarbiem vārdiem bērns tiek saukts pie atbildības pat par sīkāko kļūdiņu. Ja tas notiek bez saudzības un mīlestības, bērna prāts top pavisam deformēts. No vienas puses, tas kļūst nedrošs un gļēvs, bet, no otras puses, apcietināts un aizkaitināts (Kol.3:21; Ef.6:4). Var gadīties, ka ļoti drīz tam vairs nelīdzēs nekāda pārmācība. Pret bērniem ir iespējams izturēties arī tik mīkstsirdīgi, ka viņi tā arī nekad nesapratīs, ka no tiem top prasīta paklausība!

Galvenais bērna audzināšanā ir skaidrs nodoms un noteiktība, saprāts, mīlestība un mēra sajūta. Vecāki nedrīkst vērt vaļā savu muti, lai pavēlētu vai aizliegtu bez pārliecības, ka savu prātu spēs īstenot bez iebildēm un runāšanas pretī. Tieši tādēļ tiem ir jādod saviem bērniem zināma brīvība un jāvairās dot tādus norādījumus, ko tie nespēj izpildīt.

Dažkārt pat būs nepieciešams pievērt acis uz sīkiem trūkumiem, lai vairāk uzmanības varētu pievērst lielāko trūkumu novēršanai un lai nav jāsamierinās ar nožēlojamo faktu, ka vecāku prāts nav īstenots un bērns izvairīdamies ir ņēmis virsroku. Bērna apziņai nav nekā ļaunāka un postošāka par šādu ne konsekvenci. Ja vecāki saka “nē”, tam jābūt “ne”. Un, ja vecāki dod kādus norādījumus, tie bez atrunām jāizpilda. Kad bērni to pieņems un pieradīs pie tā, paklausība tiem kļūs par ieradumu un rīkste būs lieka.

Ir svarīgi, lai sodīšana norisinātos ar mieru un mīlestību. Ja tēvs, ņemot rokā rīksti, bērnam paskaidro, ka ir spiests tā rīkoties dievišķā baušļa dēļ bērna paklausībai nebūtu vairs vajadzīgi, tad šāda mīlestības pārmācība, bez šaubām, nesīs bērnam svētību. Tikpat būtiski ir bērniem jau no mazotnes radināties lūgt piedošanu un saņemt to no vecākiem. Tas arvien uzturēs labas attiecības starp bērniem un vecākiem. Tomēr neviens lai neiedomājas, ka ar saprātīgu un kristīgu bērnu audzināšanu spēs garantēt visu lietu labu un pilnīgu izdošanos. Nē, arī laba audzināšana var nepasargāt no nākotnes neveiksmēm! Pat labi vecāki, kas daudz rūpējušies par savu bērnu nemirstīgo dvēseli un viņu likteni mūžībā, nereti savas pūles uzskata par tukšām un veltīgām un kļūst pavisam noskumuši un vīlušies.

Kristīgi raugoties, pirmkārt, mums jāatceras, ka bieži vien mums nemaz nav dots redzēt savu darbu augļus, kā dievišķās žēlastības darbs noris mūsu bērnos, tāpēc labāk nevērtēsim iesēto labo sēklu kā pazaudētu un nedomāsim, ka esam darbojušies velti. Parasti notiek tā, ka bērnam vispirms jāaizskrien pasaulē, jāpagaršo cūkēdiens un jānonāk lielā postā svešā zemē, iekams tas nāk pie prāta un nožēlas pilns atgriežas (Lk.15:11-32). Jo, kur vien ir iesēta labā sēkla un cītīgi sludināta Kristus silīte, Viņa krusts un nāve par visiem mazajiem, tur arvien ir kā ugunī degošs kalns un Dieva bargā nopietnība Viņa baušļos, jo labā sēkla ir iesēta ar vecāku labo piemēru un aplaistīta ar viņu lūgšanu asarām, tāpēc tur vienmēr ir pamats cerēt uz labiem augļiem.

Otrkārt, noskumušajiem vecākiem ir jāpatur prātā, ka bērna ceļš, īpaši viņa dvēseles pestīšana, galu galā nav neviena cilvēka varā un ikviens var pretoties Dieva Garam. Pat Kristum neizdevās izglābt pazušanas dēlu, Jūdasu (Jņ.17:12), vai Jeruzālemes bērnus (Mt.23:37), par ko Viņš beigās raudāja. Te mums jāmācās, ka pat tad, ja esam izdarījuši visu, ko Dieva žēlastība mums ļāvusi, arī tad mums savi bērni jānovēl Dieva ziņā. Kad vairs neko nevaram panākt, runājot ar viņiem par Dievu, tad mums vēl ir daudz darāmā, runājot ar Dievu par viņiem. To pieminam mūsu bērnu labklājības dēļ, tāpēc ka lūgšanai ir jābūt gan kā pirmajam, gan pēdējam līdzeklim, kuru lietojam. Paturēsim prātā tos daudzos lielos un brīnumainos piemērus par Dieva uzklausītām lūgšanām un Viņa uzticamajiem apsolījumiem, ko visi Svētie Raksti liek mūsu acu priekšā! Kad viss šķiet zudis, meklēsim mierinājumu pie uzticamā un varenā Palīga.

Liela patiesība ir bīskapa Ambrozija vārdos Monikai, kad viņa, rūgti raudādama un ļoti noraizējusies, stāstīja par viņas pagānismā dzīvojošo dēlu Augustīnu. Bīskaps viņai atbildēja šādi: “Vai gan var aiziet pazušanā tāds dēls, par ko izlietas tik daudzas asaras?” Un Ambrozijam izrādījās taisnība, jo Augustīns kļuva ne tikai par krietnu kristieti, bet arī par diženu baznīcas tēvu. Pieminētā doma atbilst Kristus vārdiem: “Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?” (Lk.18:7).