Kristietim nav vajadzīgs vidutājs saziņai ar Dievu

“Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” [1.Pēt.2:9]

Vecajā un Jaunajā Derībā ir liela atšķirība Dieva bērnu statusā. Vecajā Derībā, kā raksta svētais Pāvils, šie bērni bija kā aizbildniecībā (tas ir, viņi bija kā aizbildniecībā pieņemti bāreņi). Viņiem nebija atļauts visās lietās saskarties tieši ar Dievu. Priesteri bija starpnieki starp viņiem un Dievu. Viņu vārdā priesteri organizēja publiskos dievkalpojumus, pienesa Dievam visa veida upurus un iegāja svētnīcā tempļa Vissvētākajā vietā Dieva žēlastībā. Priesteri skaidroja viņiem Dieva bauslību, izšķīra starp šķīsto un nešķīsto, dāvāja Tā Kunga svētību un nāca ar lūgšanām Dieva priekšā viņu vietā. Tāpēc ikreiz, kad israēlietis vēlējās tikt samierināts ar Dievu vai šķīstīts no grēka, vēlējās nest Viņam upuri vai vērsās pie Viņa ar lūgumu, viņam bija jāvēršas tikai un vienīgi pie priesteriem. Tas nenotika tāpēc, ka Vecās Derības ticīgie vēl nestāvēja Dieva priekšā žēlastībā, bet tā drīzāk bija kā liecība, ka apsolītajam un gaidītajam Mesijam vispirms būs jāsamierina cilvēks ar Dievu un jānodrošina brīva pieeja Viņam. Tāpēc pēc Jaunās Derības stāšanās spēkā līdz ar Kristus nāvi priekškars, kas bija šķīris Vissvētāko vietu no Vecās Derības ļaudīm, tika pārrauts divās daļās kā zīme, ka levītiskā priesterība ar tās priekšrocībām tagad ir izbeigta. Ar šo tika izveidota jauna, svēta, priesteriska derības tauta, padarot ikvienu par Visaugstākā Dieva priesteri.

Un tā arī ir. Saskaņā ar svēto apustuļu liecību visi ticīgie kristieši ir priesteri, un visa kristīgā baznīca ir templis, Dieva nams, kurā viņi kalpo sava vienīgā Augstā Priestera Jēzus Kristus vadībā, kurš ar savām asinīm reiz iegāja Vissvētākajā vietā, tas ir, Debesīs, un lika pamatu mūžīgai pestīšanai. Svētais Pēteris šodienas lasījumā ļoti īpašā veidā pasludina šo jauno ticīgo statusu. Šeit mēs redzam, ka, tiklīdz cilvēks caur Svēto Kristību kļūst par kristieti un saņem Svēto Garu, viņš tiek svaidīts par garīgo priesteri. Kamēr cilvēks saglabā savu Kristībā iegūto žēlastību vai, ja zaudējis to neticības dēļ, viņš to atkal atgūst ar patiesu grēknožēlu, viņš ir un paliek rotāts ar Dieva priestera svētajām privilēģijām.

Kristietim nav vajadzīgs vidutājs, lai viņš sazinātos ar Dievu. Dienu un nakti viņam ir brīva pieeja pie sava Debesu Tēva un Viņa žēlastības troņa, un viņš saņem žēlastību pēc žēlastības no Kristus pilnības. Dievs Jaunajā Derībā gan paredzēja, ka noteiktām personām ir jārīkojas ar Viņa žēlastības līdzekļiem draudzes amatos: sludinot Viņa Vārdu, pārvaldot Viņa svētos sakramentus un ganot Kristus ganāmpulku. Tomēr sludinātāji neveido īpašu šķiru kā Vecās Derības priesteri, kuriem (un tikai viņiem vien) tika uzticētas noteiktas garīgas dāvanas un tiesības. Tāpēc visā Jaunajā Derībā Baznīcas kalpus nekad nesauc par priesteriem, bet gan par vecajiem, skolotājiem, kalpiem un pārvaldniekiem. Viņi saņem garīgās priesterības tiesības un dāvanas no tiem kristiešiem, kam viņi kalpo. Viņi nav kungi vai ekskluzīvi valdītāji kādiem dārgumiem, kuru nebūtu tā dēvētajiem kristīgajiem lajiem. Viņi drīzāk ir visu kristiešu tiesību un dāvanu pārvaldnieki draudzes amatos. Tāpēc kristieši savas ticības dēļ ir brīvi kungi pār visu, un mīlestības dēļ viņi ir visu pārējo kalpi. Spriežot par garīgām lietām, viņi nav pakļauti nevienam, bet vienīgi Dieva Vārdam. Dievs viņus ir iecēlis par sargiem un tiesnešiem pār saviem skolotājiem.