Patiesas ilgas

Es daudzus daudzus gadus esmu dzīvojis mērķu, uzdevumu un cerību pārņemts, bet bez jebkādām personīgām alkām. Iespējams, tas man licis pāragri novecot. Tas visu ir padarījis lietišķu.

Gandrīz visiem ir savi mērķi un uzdevumi, un viss tiek objektivizēts – pārveidots tik milzīgā mērā. Cik daudz cilvēku mūsdienās pieļauj jebkādas spēcīgas personiskas jūtas un patiesas ilgas, vai arī brīvprātīgi izšķiež savus spēkus šo ilgu radīšanai un veicināšanai un ļauj tām nest savus augļus?

Piemēram, sentimentālie radio hiti ar savu samāksloto naivumu un bezjēdzīgo rupjību ir nožēlojamās atliekas un maksimums, ko cilvēki spēj paciest ar piepūli; tas ir briesmīgs posts un virspusība.

Turpretī, mēs varam būt ļoti priecīgi, ja kaut kas mūs dziļi ietekmē un varam to pavadošās sāpes uztvert kā bagātināšanos.

Augsts spriegums rada lielas dzirksteles. Vai tas nav fizisks fakts? Ja tas tā nav, tad iztulkojiet to pareizajā valodā.