Ceturtā baušļa pildīšanu nevar iedomāties bez mīlestības

Mārtiņš Luters saka, ka, patiesi godājot savus vecākus, mēs tos arī mīlam un cienām. Mīlestība dara visas lietas vieglas. Savukārt tur, kur mīlestības nav, tās vietā būs nepatika un nolaidība, arī attieksme pret vecākiem. Piespiedu cieņa, kalpošana, paklausība ir tikai ārišķība un nedzīvi darbi, kam trūkst Gara un dzīvības, bet, kad šo darbu pamatā ir brīvas sirds mīlestība, darbi piepildās ar Garu un dzīvību un kļūst tīkami Dievam un cilvēkiem.

Respektīvi, arī ceturtā baušļa pildīšanu nevar iedomāties bez mīlestības – vispirms uz Dievu un tad uz vecākiem. Nav šaubu, ka vecāki daudzējādā ziņā mēdz būt netīkami un mēs viņos redzam daudz kā nīstama, nevis mīlama. Tomēr viņi paši mums jāmīl – jo īpaši tādēļ, tas saskan ar Dieva vārdu, un viņi ir mūsu vecāki pēc dievišķās kārtības.

Tas Kungs ļoti nopietni ir pavēlējis rādīt vecākiem mīlestību vārdos un darbos, tā ka dažbrīd pat var šķist, ka vecāku mīlestība ir augstāka par mīlestību uz Viņu pašu. Piemēram, Dievs pavēl, lai neliedzam saviem vecākiem nekādu labumu un dodam priekšroku vecākiem, nevis tempļa ziedošanai un upurēšanai, – tā Viņš it kā runā pats Sev pretī.

Jēzus saka: “Jo Mozus ir sacījis: godā savu tēvu un savu māti, – un: kas Jaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt. Bet jūs sakāt: ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir, lai tas ir par upuri, kas tev no manis varētu nākt par labu, – tad jūs viņam atļaujat nenieka vairs nedarīt tēvam vai mātei par labu, iznīcinādami Dieva vārdu ar saviem likumiem, ko jūs esat iecēluši” (Mk.7:10-13).

Šeit tu skaidri redzi Dieva gribu, lai tavi darbi un rīcība, pirmkārt, izrādītu mīlestību saviem vecākiem. Protams, tava mīlestība būs pavisam maza atlīdzība par tēva un mātes mīlestību. Bet, tā kā pēc savas dabas tā ir stiprākā no visām mīlestībām virs zemes, arī pats Kungs Savu mīlestību salīdzina ar tēva un mātes mīlestību – “..kā tēvs apžēlojas par bērniem, ta Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas”, “kā māte iepriecina savus bērnus, tā Es jūs iepriecināšu, un tieši Jeruzalemē jūs kļūsit iepriecināti” (Ps.103:13; Jes.66:13).

Tā Dievs brīnišķīgi slavē un cildina vecāku mīlestību. Vai mūsu pretmīlestībai nav jābūt atbilstošai? Ko mīlam un cienām, to vienmēr turam acu priekšā, vai tas ir klātbūtnē, vai promesot. Kad mīlamais ir tuvumā, tam ir pievērstas mūsu acis un mūsu skats to allaž vēro – ko tas vēlas un kas tam tīkams, lai mēs nekad to vārdos un darbos nenicinātu un neapbēdinātu. Taču, arī šim cilvēkam promesot, arvien par viņu domājam, lai spētu savu mīļoto iepriecināt, nevis skumdināt.

Līdzīgi izturēsimies arī pret saviem vecākiem, tos allaž turot acu priekšā. Kāds varētu iebilst: “Bet, ja mani vecāki ir bezdievīgi, kas ne tikai pieļauj, bet pat mudina mani pārkāpt Dieva vārdus, – kā lai tos godāju un turu savu acu priekša?” Man patiesi žēl, ja tev ir šādi vecāki, tomēr viņi nekad nebūs tik bezdievīgi un vismaz kādreiz tevi mudinās darīt ko labu. Arī ļauni vecāki zina dot saviem bērniem labas dāvanas. Tāpēc vismaz šajos gadījumos tev ir iespēja paturēt savus vecākus acu priekšā un darīt viņu prātu.

“Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara” (Mt.23:2-3). Taču, pat ja viņiem nav nekādu labu pamācību, ko tev paturēt prātā, tu tomēr apzinies viņu vecāku pienākumus pret tevi un tu vienmēr vari paturēt šos pienākumus sev piemiņā un dzīvot pēc tiem, vienalga, vai vecāki tevi māca, vai ne. Nestaigā no mājas uz māju un nesūdzies par saviem vecākiem, lai nekļūtu par viņu nievātāju.

Turklāt tev ir jālūdz par viņiem, lai tie kļūst dievbijīgi un apzinās savus vecāku pienākumus, – tā tu rīkosies pareizi un dzīvosi saskaņā ar ceturto bausli. Piemēram, kristīgi klausītāji, redzēdami sava mācītāja trūkumus, nevadīsies tik daudz pēc viņa darbiem, bet pēc viņa sludinātā Dieva vārda; kristieši dedzīgi pielūgs Dievu par sava neticīgā mācītāja vājībām un to labošanu, nevis gaudīsies un sūdzēsies par viņu. Tas katrā ziņā daudz labāk kalpos gan pašam mācītājam, gan viņa klausītājiem.