Dieva svētā tauta nesvētajā pasaulē

Dievs licis kristiešiem palikt šajā pasaulē tieši tādēļ, ka viņu dzīvesveids ir tik atšķirīgs. Kristus un apustulis Pāvils saka, ka kristieši ir “gaisma” pasaules tumsībā, proti, Kristus atspulgs. Viņu dzīve ir kā “vēstules”, kurās ļaudis lasa par Kristu.

Mums jābūt “dzīvam” upurim, ne tādam, kā mirušiem dzīvniekiem, kurus reiz upurēja Jeruzalemes templī. Viss, ko kristieši domā, saka un dara ir slava Dievam, kurš viņus atšķīris, lai tie būtu Viņa svētā tauta nesvētajā pasaulē kristiešu prieks un mierinājums ir apziņa, ka viss, ko viņi dara Kristus dēļ, ir Dievam tīkams kā vīraka smarža.

Svēta dzīve ir saistīta ar nesavtīgu mīlestība. Vispirms, tādēļ, ka Dievs mūs pirmais ir mīlējis un sūtījis savu dēlu, lai viņš mirtu par mums. Otrkārt, tādēļ, ka mūsu atbilde Viņa mīlestībai ir mīlestība pret tiem, kurus Viņš ir radījis un pestījis. Kristus mīlestība ir svētās dzīves centrs. Ja cilvēku nepiepilda Kristus mīlestība, tam nevar būt ne īsta Dieva dabas, ne arī viņš var pareizi pildīt Dieva gribu, īpaši, attiecībās ar apkārtējiem.

Kristus ir devis svētītas ģimenes dzīves paraugu. Tāpat kā Viņš mīl baznīcu un ir sevi pilnībā nodevis viņai, arī mūsu nesavtīgā mīlestība savā starpā, esot vīram, sievai vai bērnam, rod savu atspulgu un ierosmi Viņā (Fil.2:5, 7). Svēta dzīve, kas pildīta ar dievišķu piedošanu, laipnību un mieru, ir spējīga atkal apvienot naida un vainas dēļ izjukušas ģimenes.

Mūsu dzīve ir vienota ar Kristus dzīvi. Vai mēs būtu mājās vai darbā, mēs pārstāvam Viņu un kalpojam Viņam. Pat darba attiecībās ar kolēģiem un priekšniekiem ir iespējams veikt kristieša misiju. Svētdarīts ticīgais godīgi veic savu darbu, strādā ne tikai algas dēļ, bet arī, lai viņa darbadevējam veiktos.

Svētu dzīvi un attieksmi pret kaimiņiem un draugiem raksturo sekojoši: palīdzēt, būt draudzīgam, kā arī aizsargāt no visiem, kas tos aprunā vārdos vai darbos. Būt augstākās domās par citiem, nekā par sevi (pazemība).

Svēta dzīve ir iezīmēta ar solījumu Kristum, no kura rodas šķīstība jūsu fiziskajās attiecībās ar citiem. Svētdarīts ticīgais neielaižas bezgodīgās seksuālās attiecībās, proti, tādās, kas ir ārpus uz mūžu dotā laulības solījuma. Kristietis arī nemeklē iekāres radītas nodarbes, kurās citi tiek izmantoti savtīgos nolūkos, nevis vesti tuvāk Dievam. Esot svēti Kristū, mēs cenšamies nesāpināt pārējos un atzīstam, ka seksualitāte ir Dieva dāvana savai radībai.