Tā Kunga žēlastība paliek ar mums
“Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tā ir ik rītu jauna, un liela ir Tava uzticība.” [Raudu dz.3:22-23]
Šādu mierinājumu Jeremija pasludināja Vecās Derības ticīgajiem, kad viņi mokās stenēja nonākuši smagā gūstā pēc Jeruzālemes krišanas. Pilsēta un tās templis bija drupās. Bet pravietis atgādināja ļaudīm, ka Tā Kunga žēlastība ik rītu ir jauna un ka grēciniekam nevar būt lielāka, bagātāka un dārgāka mierinājuma par to. Pārdomāsim, ko tas nozīmē.
“Viņa žēlastība … ik rītu ir jauna.” Uz zemes, kamēr vien vakaram seko jauns rīts, šī žēlastība nebeidzas. Lai gan Dievs gadsimtiem ilgi ir izrādījis žēlsirdību visai grēcīgajai cilvēku rasei un lai gan Viņš daudzus gadus seko katram indivīdam ar žēlastību, šī žēlastība nebeidzas. Mums cilvēkiem ir neliels žēlastības mērs, un mēs pārāk ātri sasniedzam savas pacietības robežu, saskaroties ar saviem līdzcilvēkiem. Ja esam jau vairākas reizes izrādījuši žēlsirdību kādam, mēs uzskatām, ka ar to pietiek. Ja tas, kuram mēs esam izrādījuši žēlsirdību, ir nepateicīgs, ja viņš izmanto to pret mums, mūsu žēlsirdības avoti pret viņu viegli un ātri izžūst uz visiem laikiem. Tomēr dievišķās žēlastības avoti plūst nepārtraukti, un pat visnekrietnākā nepateicība un visnelietīgākā izmantošana nevar tos apstādināt. Šī ir nebeidzamas mīlestības jūra, ko nekad nevar izsmelt.
Vēl vairāk. Kad Svētie Raksti saka: “Viņa žēlastība… ik rītu ir jauna,” tas norāda, ka šī žēlastība ne tikai turpinās bez mitēšanās, bet ka tā arī nemazinās. Tā vienmēr ir tāda pati, vienmēr tikpat liela un dedzīga kā sākumā. Mūsu žēlastība kādu laiku var degt spilgti, bet, tiklīdz tā tiek pārbaudīta, tā kļūst vājāka, līdz beidzot sāk pilēt kā pēdējās lāses no iztukšota trauka.
Bet Dieva žēlsirdība neapturamās, milzīgās straumēs plūst pār mums jau no mūsu pirmās dzīves dienas, un katru vakaru mēs varam no jauna dziedāt: “Teici to Kungu, pār tevi Viņš svētību bēris, Mīlīgi Viņš savu sirdi tev vaļā ir vēris.” Tāpat kā redzamā saule katru rītu nemainīgā krāšņumā uzlec pār visu pasauli, kuru tā jau ir apspīdējusi tūkstošiem gadu, tā arī neredzamā Dieva žēlsirdības saule katru dienu uzlec ar nemainīgu spožumu un nepārtraukti spīd pār mums.
Dievs nekad nedomā par žēlastības apjomu vai par žēlastības ilgumu, ko Viņš jau ir parādījis kādam indivīdam. Nav tā, ka katrai personai ir piešķirta noteikta žēlastības daļa, un ka Dievs katru dienu no šīs žēlastības mazliet atņem, līdz konts tiek iztukšots. Katru dienu Dievs izturas pret mums tā, it kā Viņš mums pirmo reizi sniegtu Savu žēlastību. Viņš mūs meklē un parāda Sevi kā Dievu, kas ļoti vēlas mūsu pestīšanu. Miljoniem Dieva žēlastības pierādījumu jau var būt aiz muguras, un pat, ja līdz šim tie iespējams ir bijuši veltīgi, taču ik rītu, neizlaižot nevienu rītu, Dievs mūs ieliek Savā klēpī tikpat maigi kā māte savu tikko piedzimušo mazulīti, un dāvā mums Savu žēlsirdību no jauna.
Šis Svēto Rakstu vārds ir īpaši mierinošs jauna Baznīcas gada sākumā, kad mēs ar skumjām varam pārdomāt, cik bieži esam veltīgi izmantojuši Dieva žēlsirdību iepriekšējos gados. Tomēr šī žēlastība paliek ar mums. Tā ir jauna ik rītu un ik gadu.
Ieskaties