Svētā Vakarēdiena konsekrācija ir pats Evaņģēlijs

Luteriskā mācība par konsekrāciju pieņem, ka visas Svētā Vakarēdiena celebrēšanas ir neaptverams brīnums, tieši tāpat kā pirmais Svētais Vakarēdiens, kā to uzskata Reformātu Baznīca, nebija alegoriska darbība, bet arī bija brīnums.

Ikviens Svētais Vakarēdiens, ko mēs svinam, ir brīnums, ne mazāks brīnums, kā tie, kuru Jēzus veica savas zemes dzīves laikā. To pašu mēs varam teikt arī par Kristību, gan citādā veidā. Tāpat kā Kunga sludināšanu papildināja Viņa zīmes un brīnumi, tā arī Viņa baznīcas pasludināšanu pavada sakramenti. Un kā Jēzus darbi bija nākošās pestīšanas aizsākums (Lk.4:18-30; Mt.11:4-6), tāpat arī Kristībā un Svētajā Vakarēdienā mēs jau saņemam to, kas pieder nākošajai pasaulei. Cik vien bieži baznīca pulcējas pie tā Kunga galda, tik lielā mērā jau ir atnākusi “tā Kunga diena,” proti, Mesijas diena (skat. Am.5:18), Viņa atkal atnākšanas diena. Šī ir sākotnējā svētdienas kā “tā Kunga dienas” nozīme, kurā Jānis (Atkl.1:9-20) Garā varēja piedalīties debesu dievkalpojumā, kamēr Āzijas baznīcas tika pulcinātas pie Svētā Vakarēdiena (Atkl.3:20). Svētdiena ir aizsteigšanās priekšā parousia. Tā tas ir tāpēc, ka šajā dienā tas Kungs nāk pie savas baznīcas vārdā un Altāra Sakramentā. Šī iemesla dēļ baznīca Viņu sveic pirms konsekrācijas ar vārdiem “Svētīts ir kas nāk Tā Kunga vārdā. Ozianna visaugstākajās debesīs.” Luteriskā Baznīca XVI un XVII gadsimtā joprojām dievkalpojumu celebrēja tā, kā to aizstāv Augsburgas ticības apliecība (XXIV):

Nepatiesi tiek apsūdzētas mūsu draudzes, ka viņas pavisam atmetot misi. Katrā ziņā mise pie mums top paturēta un celebrēta ar visu godbijību.

Šī godbijība sen ir pagājusi, kopš ortodoksija atstāja novārtā cilvēku liturģisko izglītošanu, Piētisms iznīcināja luterāņu priekšstatu par sakramentu un racionālisms atcēla ticību brīnumiem.

Vai luteriskā Baznīca atjaunos tādu dievkalpojumu, par kuru liecību sniedz tā ticības apliecības? Tas nevar būt neatkārtojamas un neatjaunojamas pagātnes jautājums, bet jautājums par to, kā no jauna izprast Svēto Rakstu mācību par Altāra Sakramentu kā tā ir apliecināta Ticības apliecībā. Viss pārējais notiks pats no sevis.

Luterisma XIX gadsimta pieredze ir tāda, ka parasti visur tur, kur no jauna tiek izprasta un pieņemta Lutera mācība par patieso klātbūtni, no jauna parādās slāpes pēc Altāra Sakramenta un tiek atjaunota liturģija. Mēs redzam šādas pieredzes aizsākumus pat šodien. Mūsu baznīcai nevar palīdzēt neviena liturģiska kustība, kamēr tā nesaņem iedvesmu no Lutera dziļās izpratnes par konsekrāciju.

Konsekrācijā runā Jēzus Kristus un neviens cits. Viņš runā dievišķās visvarenības vārdus: “Šī ir Mana miesa”, “Šīs ir Manas asinis”, un dievišķās mīlestības vārdus: “dota un izlieta par jums grēku piedošanai.” Šie vārdi rada to, ko tie saka, patieso Viņa miesas un asiņu klātbūtni un grēku piedošanu. Tādā veidā abas formas, kurās parādās Evaņģēlijs, sastopas konsekrācijā, izrunātais un veiktais Evaņģēlijs, Vārds un Sakraments. Šajā nozīmē konsekrācija ir pats Evaņģēlijs.