Miesīgs vājums

Un Jēkabs sacīja: “Manam dēlam nebūs iet ar jums, jo viņa īstais brālis ir miris un viņš ir viens pats atlicies. Ja ceļā, kurā jūs dodaties, ar viņu kas notiek, tad jūs manu sirmo galvu ar skumjām novestu pazemē.” [1.Moz.42:38]

Kādēļ žēlojas Jēkabs, kam taču arī ir dots apsolījums, kādēļ viņš šo apsolījumu aizmirst un kļūst pavisam miesīgs? Grēks ne tikai karo Jēkaba locekļos, bet cīnās ar lielu spēku un saņem viņu gūstā. Vai tad nav netaisnīgi, ka mūsu pašu miesa mūs tā pārbauda un novājina? Turklāt arī velns nāk miesai palīgā vairot mūsu neticību, tā, ka nespējam paļauties uz Dievu, jā, velns panāk, ka mēs Dievu pavisam aizmirstam.

Tādēļ tas viss rakstīts kā mierinājums mums – Jēkabs ir smagi grēkojis pret apsolījumu, ko saņēmis no Dieva. Viņam būtu vajadzējis sacīt: vai gan lai raizējos par to, vai mans dēls dzīvos, vai mirs? Man ir Dievs, kas devis apsolījumu, kas mani mierina, sargā, ir žēlīgs un labvēlīgs, kas grib man parādīt vēl lielāku žēlastību un vēl vairāk darīt manā labā. Kādēļ tad es tā sūdzos? Kādēļ esmu tik noskumis?

Tā nu mums šajā piemērā tiek sniegta Svētā Gara mācība, ka dabiskās jūtas un tieksmes, kas izraisa šādas žēlabas un skumjas, paliek arī svētajos jeb ticīgajos, un Dievs ir tāds Dievs, kas grib nevis lauzt, bet dziedināt cilvēka dabu.

Kaut arī šis Jēkaba vājums ir grēks, tomēr tas viņam nāk par labu un veicina pazemību, bijību Dieva priekšā, ticību un patiesu Dieva piesaukšanu jeb lūgšanu, nesot vēl lielāku prieku Jēkaba sirdī.