Kas mēs esam Kristū

Mūsu aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtījis Jēzus vārdā, tas mums visu māca un atgādina mums visu, ko Jēzus mums ir sacījis. Patiesības Gars mūs vada visā patiesībā, jo viņš nerunā no sevis paša, bet runā to, ko dzird no Tēva, un dara mums zināmas nākamās lietas, lai Jēzu celtu godā. Sekojot svētā Gara mudinājumam un ieklausoties Dieva vārdos mēs atskārstam, kas mēs esam Kristū.

Kad pasaule mūs ienīst, mēs zinām, ka viņi pa priekšu ir Jēzu ienīduši. Bet velti tie mūs ienīst, jo arī mēs dosim liecību. Bet ja tie mūs izslēgs no draudzes vai pat nonāvēs domādami, ka ar to Dievam kalpojuši, atcerēsimies, ko Jēzus mums teicis, lai mēs nekristu apgrēcībā. Savējos tie mīlēs, bet ienīdīs un vajās mūs Jēzus vārda dēļ, tāpēc ka pasaulīgie nepazīst to, kas mūs sūtījis. Ne Dievu, ne Jēzu tie nav atzinuši. Bet kas Jēzus vārdus tur,- turēs arī mūsējos.

Pieņemti par bērniem

Dieva bērnu galvenais māceklības mērķis ir: darīt arī citus par mācekļiem – skaidrot, mācīt, mudināt kļūt līdzīgiem savam Tēvam; kļūt līdzīgiem mūsu vecākajam Brālim; darīt visu, lai būtu līdzīgi Jēzum. Taču noprotam, ka ne jau pēc miesas līdzības vai ārēji atdarinot svētos, bet gan pēc būtības. Būt svētiem un nevainīgiem Dieva ģimenes dalībniekiem, kas ar atvērtu sirdi seko kristīgajai mācībai – tāda rīcība un attieksme parāda, ka mēs esam cienīgi Tēva Dēli. Savās domās vārdos un darbos pagodināt Dievu, atspoguļot, Kristu, uzticēties un runāt ar Dievu kā to dara mīļie bērni, uz ko Tēvam labs prāts, tas ir tas ar ko mēs sagaidām no saviem klausītājiem.

Dievs kā tēvs

Dieva Tēva raksturs parādās līdzībā par kādu vīru, kam bija divi dēli, no kuriem viens nogāja grēka ceļos pats savas laimes meklējumos, bet otrs uzticami kalpoja ģimenes labā. Tēvs mīlēja abus savus dēlus, un cienīja viņu uzskatu brīvību pašiem izlemt kādu dzīves ceļu iet. Vecākais bija prātīgāks un palika tēva maizē, bet jaunais gribēja sākt pats savu biznesu. Laiki bija bargi, kārdinājumu daudz, bizness neveicās, jaunais bankrotēja un nogāja līdz pašam sabiedrības padibenēm. Izanalizējot savu situāciju jaunais aptvēra sava tēva dāsnumu, jo, pat kalpiem viņa tēva mājās bija iztikas pa pilnam. Viņš nožēloja savu pārsteidzību un lūdza tēvam kalpa vietu.

Tēvs savā mīlestībā uzņēma atgriezties gribētāju kā jau savu bērnu, kurš bezvēsts pazudis un jau apraudāts, bet pēkšņi brīnumainā kārtā atgriezies un atgūts atjaunotā veidolā. Tēvs uzņēma savu jaunāko, apģērba, pabaroja un iepriecināja un atjaunoja viņu sava dēla statusā. Dievs Tēvs tā pat priecājas par katru savu bērnu, kas sagrauztu sirdi atgriežas Tēva Mājās – draudzē kuras galva nu ir vecākais viņa Dēls – Jēzus Kristus.

Dievs mūs uzņems, apģērbs, pabaros un iepriecinās, bet mūsu pašu interesēs ir atgrieztie pēc iespējas agrāk, ..lai paspētu apzināt savu mantojuma daļu, ..lai aprastu ar to mantu debesīs, kur zaglis to nezog un rūsa nemaitā,..lai prastu pārvaldīt tos naudas makus, kas nepaliek veci, ..lai iemantotu mūžīgo dzīvību Jēzū Kristū. Āmen.