Pret ceturto bausli arvien notiek briesmīga apgrēcība

Ja bērna sirdī nemājo un viņu nevada Dieva bijības un mīlestības Gars, tad bieži var novērot, ka bērni nepacieš vecāku muļķīgo un apgrūtinošo uzvedību un sāk viņus nicināt ne tikai sirdī, bet nicinājumu pauž arī savā attieksmē, kas vecākus dziļi un sāpīgi aizskar. Un pat tur, kur sirdī mājo Dieva Gars, cilvēks bieži neturas pie šiem mīļajiem atgādinājumiem un ir aplami noskaņots savas sliktās audzināšanas dēļ, tāpēc pret šo bausli arvien notiek briesmīga apgrēcība.

Sevišķi tas sakāms par vispārējo sabiedrību, kurai trūkst iejūtības un kura radusi vecākus nostumt pie malas, viņu vārdus ignorējot. Visbiežāk tas notiek tad, kad vecāki, vēl dzīvi būdami, nodod savus īpašumus bērniem, un tad viņiem nākas dzīvot vientuļi un pārtikt no nabagmaizes, ko tie sev paglabājuši. Tā vecāki saņem briesmīgu nicinājumu.

Manta cilvēku dara uzpūtīgu. Ja gadījumā vecāki dzīves laikā ir uzkrājuši vairāk mantas un nodevuši to bērnu rokās, tie ir likuši drošus pamatus, lai bērni tos sāktu nicināt, ja vien Gars nav devis bērniem īpašu mācību. Jo pēc tam, kad vecāki ir uzticējuši bērniem noteikšanu par saviem pasaulīgajiem īpašumiem, pār laukiem un mantām, bērni pavisam drīz iedomājas, ka tagad tiem pieder vara arī par pašiem vecākiem.

Parasti tieši šādās lietās ceturtais bauslis visbriesmīgāk top ignorēts un mīdīts kājām. Kādu laiku baudījuši savu vecāku gādību un rūpes, bērni mēdz uzskatīt, ka tagad viņu bērnu pienākumi ir beigušies un vairs nav spēkā. Un tad vecākiem nākas saņemt tādu nicinājumu, ka dažkārt tos vairs netur par cienīgiem sēdināt pie dēla vai meitas galda līdz ar viesiem! Svinību laikā vecākiem jāpaliek apslēptiem un jāsēž aizmirstiem vientulībā, it kā bērniem būtu tiesības kaunēties par vecāku sirmajiem matiem.

Turklāt, ja vecāki uzdrošinās iejaukties bērnu lietās vai pamāca tos, viņus parasti noraida ar smagiem un rūgtiem vārdiem vai pat sāpīgi izsmej. Un ne tikai paši bērni tā uzdrīkstas izturēties pret vecākiem, bet viņi to atļauj arī saviem bērniem, ka mazbērni sāpina savu vectētiņu un vecmāmiņu. Ne viens vien tēvs un māte ir lējuši gaužas vientulības asaras, piedzīvojot savu bērnu un mazbērnu nicinājumu.

Mums visā nopietnībā un Kunga Jēzus Vārdā ir jālūdz, jāmudina un jā uzrunā visi tie, kas atrodas šādā stāvoklī un jūtas kārdināti uz minētajiem grēkiem: padomājiet, cik ļoti darāt pāri saviem sirmajiem vecākiem! Nekāds vecums, gudrība vai prasmes jūs neatbrīvo no saviem bērnu pienākumiem, un nekāds jūsu vecāku trūkums, nabadzība, vājības vai apgrūtinājums jūs no tiem neatraisa. Nekad neniciniet savus vecākus! Jo šādi jūs aizskarat ļoti svētas attiecības un izaicināt Dieva liesmojošās dusmas, krādami sev tik rūgtas atmiņas un sirdsapziņas pārmetumus, ka arī tad, ja citādi jums klāsies labi un jūs būsit saņēmuši grēku piedošanu, šīs atmiņas visu mūžu jūs allaž vajās kā vaļējas un asiņojošas brūces. Turklāt Tas Kungs šim bauslim ir pievienojis laicīgas svētības vai lāsta apsolījumu, ko Viņš paudis īsos, bet dziļdomīgos vārdos, sacīdams: “..lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes!”