Pie mīļoto zārkiem un kapiem

“Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?
.. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” [1.Kor.15:54-55, 57]

Nāve ir skaļākais un spēcīgākais sludinātājs neticīgajai pasaulei. Šī pasaule var izvairīties no visām baznīcām un no visiem Dieva Vārda sludinātājiem, taču ir viens sludinātājs, kas tai ir jādzird. Nāves baznīca ir visa zemeslode un debesu velves virs tās; tās kanceles ir mirēju gultas, zārki, katafalki, kapi un kapsētas. Ar skaļu balsi, kas iekļūst smadzenēs un kaulos, šis sludinātājs kliedz pasaulei ausī, lai kurp arī tā dotos: “Cilvēk, ņem vērā, ka tev ir jāmirst! Šeit tev nav paliekošas mājvietas. Zeme nav tava dzimtene. Šī pasaulīgā dzīve nav vienīgā, kas tev dota. Kādu dienu tev nezināmā stundā tev būs jāiet prom no šīs skaistās pasaules. Ak, nožēlo grēkus! Nožēlo grēkus un atgriezies!”

Bet satverta nesaprotamā maldu varā, pasaule nevēlas dzirdēt nāves aicinājumu uz grēku nožēlu. Un, ja tā, tad tai jāpiedzīvo šausmu ķēniņa [Īj.18:14] lielais spēks. Ja kāds mīļotais nomirst, tad pār to nolīst šaubu lietus, un tad tai jānoskatās, kā kaps uz visiem laikiem paņem prom mirušās miesas, un kā viņu dvēseles izklīst un pazūd kā migla gaisā. Tā raugās uz mūžību kā uz nezināmu un nepazīstamu vietu, šaubu mocīta.

Bet ar ticīgajiem ir pavisam citādi, kad tie stāv pie ticībā aizmigušo tuvinieku zārkiem un kapiem! Kamēr viņu nabaga sirds asiņo par viņiem un acis raud no skumjām, viņu gars gavilē kopā ar Pāvilu ar šodienas teksta vārdiem. Šie vārdi mums apliecina, ka tā ir tikai šķietamība, ka nāve ir aprijusi dzīvību. Jo Kristus, kuram mēs esam ticējuši, jau ir aprijis nāvi un atņēmis tās spēku, un Viņš ir cēlis gaismā dzīvību un nemirstību. Nāve ir kļuvusi kā par mazu biti, kas pazaudējusi savu dzeloni, un tagad tās mutē ir palicis vien tikai salds medus. Mūsu mīļoto nāves diena patiesībā ir viņu svētīgākā dzimšanas diena, jo viņu nāve iezīmē viņu ieiešanu patiesajā dzīvībā. Viņu līķi guļ mūsu priekšā kā visu cilvēku līķi – auksti un stīvi, dvēseļu atstāti. Tomēr viņi ir kā dārgas graudu sēklas, kas iestādītas Dieva laukā. Debesu ražas novākšanas dienā, šie ķermeņi atkal izdīgs un viņu mīļās dvēseles atgriezīsies savās bijušajās mājvietās, kuras tad tiks krāšņi pārvērstas un spīdēs kā saule.

Elle gan noteikti pastāv, – bet ne mūsu mīļajiem, kuri ir aizmiguši ticībā. Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, uzkāpis Debesīs un sagūstījis šo nāves gūstu. Mūsu mīļoto dārgās dvēseles, kuras ir aizmigušas ticībā, vairs gan nav starp mums, bet tās tagad ir pie Kristus un mīt Viņa Tēva namā. Viņi jau ir ieradušies savā īstajā dzimtenē. Viņi tagad ir pievienojušies Debesu Jeruzālemei ar visiem tās svētītajiem, kas ir nomiruši jau sen atpakaļ un ar visiem svētajiem eņģeļiem, un tur viņi visi dzied jaunu dziesmu pie Jēra troņa. Šī iemesla dēļ ticīgie var izsmiet nāvi pie savu tuvinieku zārkiem un kapiem, kuri ir aizmiguši ticībā, un saukt kopā ar Pāvilu: “Kur, elle, tavs dzelonis?” [1.Kor.15:55] Tu to esi pazaudējusi! “Kur, nāve, tava uzvara?” [1.Kor.15:55] Tā tev ir atņemta. Tagad tu esi uzvarēta uz mūžīgiem laikiem!

Savā prieka dziesmā Pāvils iekļauj vārdus: “Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” [1.Kor.15:57] Šī prieka himna ir ne tikai uzvaras, bet arī pateicības himna. Neticīgā pasaule uzskata, ka nav iespējams dziedāt pateicības himnu pie mīļoto zārkiem un kapiem. Tā drīzāk vēlas strīdēties ar savu Radītāju un Valdnieku, saucot Dievu par nežēlīgu tirānu, kas greizsirdīgi tai atņēmis mīļāko cilvēku un ar nežēlīgu roku iznīcinājis dzīves laimi. Bet ticīgajiem, stāvot pie ticībā aizmigušo tuvinieku zārkiem un kapiem, ir pavisam cits skatījums. Viņi pazemīgi pakļaujas sava Dieva un Debesu Tēva brīnišķīgajai viszināšanai. Tāpēc viņi stingrā pārliecībā var dziedāt: “Dieva dotie ceļi, vienmēr ir labi.” Un tāpat viņi arī pateicas Viņam, ka Viņš no savas mūžīgās labestības tos ir radījis, uzturējis, vadījis un caur Savu Dēlu izpircis un atbrīvojis no nāves važām. No tīras žēlastības Viņš viņus ir vedis pie ticības, svētījis un uzturējis ticībā līdz galam. Ticīgie zina, ka viņu mīļotie ir to vidū, kas izredzēti mūžīgajai pestīšanai. Tāpēc pat elles vārti nevar viņiem atņemt pestīšanu.