Kalpošana mamonam

“Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” [1.Tim.6:10]

No šiem vārdiem mēs redzam, cik apkaunojoša lieta ir naudas mīlestība jeb kalpošana mamonam. Ko vēl apkaunojošāku var pateikt kā to, ka tā ir visa ļaunuma sakne? Neviens ļaunums nav tik liels kā tas, ko rada kalpošana mamonam! No tā izaug mīlestība pret sevi, vēsums pret tuvāko, naids, skaudība un vienaldzība pret Kristu, Viņa Vārdu un Viņa žēlastību. Tā rezultātā rodas pretniecība pret Dievu, nicinājums pret Debesu labumiem, dažādi maldi, slepkavošana un nocietināšanās pret Svētā Gara darbu mūsos.

Visur, kur parādās mīlestība pret naudu un mantu, Dieva mīlestība pazūd. Tur, kur mamons uzceļ sev altāri, tur sirds kļūst par elka templi, no kura patiesajam Dievam steigšus jāatkāpjas. Mamona kalps gan var veikt daudzus ārējus kalpošanas darbus Dievam, bet viņa sirds tajos nepiedalās. Tā vietā sirds, kas pieķeras mamonam, tiek novērsta no Dieva, un līdz ar to pielūgšana, ko veic šāds cilvēks, ir tikai kā nožēlojama ēna, kas Dievam izraisa riebumu. Mamona kalps var pat sevi ārēji parādīt kā dievbijīgu, kaut patiesībā viņš no sirds ienīst Dievu. Viņš cer, ka varēs tikt izglābts bez Dieva žēlastības, un tāpēc viņš nemaz neuztraucas par šo žēlastību. Ja viņš varētu mūžīgi palikt pasaulē zemes priekos, viņš mūžīgi paliktu tālu no Dieva, labprāt atstājot Viņu Debesīs un apmierinot sevi ar pasauli.

Dieva asā Bauslība vai saldais Evaņģēlijs velti tiek sludināts mamona kalpam. Rūpes par šo dzīvi, mantkārība un dažādās iekāres nosmacē Debesu sēklu. Laicīgo labumu mīļotāja sirds ik pa laikam gan tiek aizkustināta, jo arī viņš kādu dienu vēlētos iegūt gan Debesu, gan zemes labumus; bet tad gandrīz uzreiz viņa domas atgriežas pie laicīgajām lietām, kas atkal viņu pārklāj kā okeāna viļņi un nodzēš vāji degošo dzirkstelīti. Mamona kalps bieži vien var pat visā nopietnībā nolemt kļūt par īstu kristieti un sekot Kristum līdz nāvei, bet, kad viņš dzird, ka viņam “jāpārdod visu, kas viņam ir, un jāatdod tas nabagiem” [Mk.10:21], tas ir, ka viņam ir jāatrauj sirds no visām laicīgajām lietām, ka nauda ir domāta tikai tam, lai darītu ar to labus darbus, viņš dodas prom bēdīgs, kā jauneklis evaņģēlijā. Vārti viņam ir par šauru, ceļš par mazu un noteikumi par grūtu. Bet kāds tad ir viņa liktenis? Jau šeit, uz zemes, tās ir bēdas, skumjas, raizes, nemiers un neapmierinātība. Viņš vienmēr sev saka: “Ja man piederētu tikai tas un tad vēl arī tas, tad gan es nomierinātos.” Bet jo vairāk viņam pieder, jo lielākas kļūst viņa vēlmes.

Nāve ir baiss pasludinājums mamona kalpam. Viņam tā ir briesmīga vēsts, jo tā nozīmē pazaudēt pasauli un tās labumus laikā, kad viņa stāvoklis Dieva priekšā ir neskaidrs. Viņš nojauš, ka Kristus viņu neatzīs par savējo. Viņam ienāk prātā, ka ir aizmirsis un pazaudējis Debesu svētības, iemainot tās pret pasaulīgiem labumiem. Daudzi jau ir miruši šādā stāvoklī, bez cerības un mierinājuma, ar žēlabām un bēdām. Bet izmisums nāves stundā ir tikai priekšnojauta tam, kas gaida mamona kalpu mūžībā. Uz zemes viņš savu prieku nemeklēja Dievā, bet gan apkaunojošajā mamonā. Tad nu Debesīs Dievs viņam sacīs: “Ej prom! Ļauj saviem mirušajiem elkiem glābt sevi!” Dieva dusmas un pazudināšana būs mūžīgais procentu maksājums, ko saņems tie, kas laicīgās lietas krāja tikai sev, kuri iepriecināja tikai savas acis un kuri neizmantoja savu īpašumu pēc iespējas vairāk, lai palīdzētu nabagiem un lai palīdzētu izplatīties Dieva valstībai. Dieva priekšā mamona kalpi mēģinās attaisnot sevi un sacīs: “Kādu gan ļaunumu mēs esam izdarījuši, ka tiekam nolādēti?” Dievs viņiem tad atbildēs: “Patiešām, jūs neesat darījuši neko ļaunu, bet kur ir tas labais, ko jums vajadzēja darīt? Ne tikai koks, kas nes sliktus augļus, bet arī koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un iemests ugunī. Es jūs svētīju laicīgās lietās, bet kur ir pieaugums no tās naudas, ko Es jums devu? Neizžuvušās nabagu asaras apsūdz jūs Manā priekšā. Rūsa uz zelta un sudraba jūsu lādēs, apspiesto un apkrāpto vaidi un patiešām visa jūsu dzīve, meklējot laicīgās lietas, liecina pret jums, – ka esat ieguvuši sev dārgumus, ka esat mīlējuši sevi un ka neesat kalpojuši Man, bet gan mamonam. Šī iemesla dēļ ejiet prom no Manis, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas sagatavota velnam un visiem viņa eņģeļiem!”

Ak, lai katrs no mums izbīstas no apkaunojošās kalpošanas mamonam! Skumjš ir šis kalpošanas laiks, un briesmīga ir alga par to. Šeit uz zemes šāda kalpošana cilvēku aizved prom no sirds miera, bet tur Debesīs tā noved pie Dieva, dvēseles un pestīšanas pazaudēšanas.