Vēsturiskais mantojums

Vēsturiskais mantojums kā koncepts, kas piesaistīts laicīguma apziņai un pretojas visa veida mitoloģizācijai, ir iespējams tikai tur, kur domas, apzināti vai neapzināti, nosaka Dieva ienākšana vēsturē noteiktā vietā un laikā, kad Dievs kļuva par cilvēku Jēzū Kristū.

Šeit vēsture kļūst nopietna bez svētīšanas. Dieva “jā” un Dieva “nē” vēsturei, kā mēs to saprotam Jēzus Kristus iemiesošanās un krustā sišanas laikā, katrā vēsturiskajā brīdī rada ilgstošu un neatņemamu spriedzi.

Pateicoties Jēzus Kristus dzīvei un nāvei vēsture kļūst nevis par īslaicīgu mūžīgo vērtību nesēju, bet pirmo reizi par pilnīgi laicīgu.

Tieši savā laicīgumā tā ir Dieva apstiprināta vēsture.

Tāpēc jautājums par vēsturisko mantojumu nav mūžīgais jautājums par pagātnes vienmēr aktuālajām vērtībām. Drīzāk, šeit cilvēkiem, kas nonākuši vēsturē, pašiem jāapjēdz pašreizējais laiks, kā Dievs to uzņēmās Kristū.