Par zīdaiņu ticību

To, ka pestījošā [tiešā, darbīgā] ticība ir rodama ne tikai pieaugušajos, bet arī kristītos zīdaiņos, apliecina Raksti:

• Raksti tiešā veidā attiecina uz šādiem zīdaiņiem pestījošo ticību (Mt.18:6; 1.Jņ.2:13; Ps.8:2);
• Raksti attiecina uz viņiem pestījošās ticības augļus un sekas, proti, mūžīgo dzīvību (Mk.10:14).

Jāņa Kristītāja piemērs (Lk.1:41-44), kurš tika pildīts ar Svēto Garu, vēl atrodoties mātes klēpī, pierāda, ka bērni var ticēt, vēl nesasnieguši apzinīgu vecumu, lai arī šajā konkrētajā gadījumā netika lietoti parastie žēlastības līdzekļi (Dieva vārds un sakramenti)*.

Ja no šī izņēmuma gadījuma tiek izdarīts secinājums, ka mums nav obligāti nepieciešams ikvienā gadījumā piemērot zīdaiņiem žēlastības līdzekļus, mēs atbildam, ka Dievs taču ir mums pavēlējis tos lietot (Mk.16:15-16; Mt.28:19-20), bet uz Viņu pašu tas neattiecas.

Lai arī mēs nevaram detalizēti aprakstīt zīdaiņu ticību, mums tomēr ir jāuzskata, ka tā ir aktīva uzticēšanās dievišķajiem žēlastības apsolījumiem, jeb aktīva Kristus nopelnu uztveršana (Mt.18:6; Ps.71:6). Zīdaiņu ticība ir darbīga ticība, nevis bezdarbīgs stāvoklis vai iespēja [ticēt]. Gerhards pamatoti norāda:

Mēs neesam īpaši informēti par šīs ticības veidu, bet mēs vienkārši atzīstam faktu, ka zīdaiņi patiešām tic.