Iemiesošanās brīnums

Un, kad eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz Debesīm, tad gani runāja savā starpā: “Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas tiem bija sludināts. [Lk.2:15-20]

Ziemassvētkos mēs vienmēr domājam par šiem notikumiem, par to kā gani saņēmuši priecīgu vēsti no eņģeļiem, tūdaļ steidzās uz viņiem norādīto vietu. “Ejam tad nu uz Bētlemeli raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Tā mēs līdz ar ganiem piedzīvojam un it kā ar ganu acīm skatām šo brīnišķīgo notikumu.

Bet nu uz brīdi mēģināsim iedomāties, kā šis notikums varētu izskatīties, raugoties, nevis ar ganu, bet eņģeļu acīm, kas visu vēro no visuaugstajām debesīm.

Kāds rakstnieks savā tēlojumā jeb fantāzijā stāsta par diviem eņģeļiem. Vecākajam no šiem eņģeļiem bija jāizrāda jaunākajam eņģelim visa universa plašums un varenība. Viņi bija aplūkojuši nebeidzamos galaktiku virpuļus un mirdzošas saules, milzum daudz planētu un bezgalīgas telpas. Un tad abi eņģeļi, nolidojuši milzīgu kosmisku attālumu, beidzot nonāca kādā īpašā saules sistēmā. Tur bija 500 miljardi zvaigžņu. Un rakstnieks stāsta, ka viņi abi pietuvojās arī tai saulei, kuru mēs saucam par mūsu sauli, ap kuru riņķoja vairākas planētas. Pēc brīža vecākais eņģelis norādīja uz kādu nelielu un neievērojamu planētu, kas ļoti lēni riņķoja ap savu asi. Šī planēta jaunākajam eņģelim izskatījās kā tāda maza netīra tenisa bumbiņa, jo viņa galva bija sareibusi no tiem milzīgajiem izmēriem un godības, ko tas iepriekš bija redzējis Visuma plašumos.

“Es gribu, lai tu šo vienu planētu ievērotu jo īpaši,” sacīja vecākais eņģelis, norādot uz to ar pirkstu.

“Jā, bet tā taču ir tik maza un izskatās pat netīra,” sacīja jaunākais eņģelis. “Kas gan tur var būt tāds īpašs?”

Jaunajam eņģelim šī planēta mūsu zeme nešķita necik ievērojama, ne vērā ņemama. Viņš neticīgi un izbrīnīti klausījās vecākā eņģeļa vārdos, kas stāstīja, ka pats Visuma Valdnieks ir ieradies uz šīs mazās un nenozīmīgās planētas.

“Vai tu gribi teikt, ka mūsu varenais un godības pilnais Kungs un Radītājs pats ir devies lejā uz šo piektās šķiras niecīgo planētu? Kādēļ gan Viņam kas tāds būtu jādara?”

Jaunā eņģeļa seja saviebās nepatikā. “Vai tu man gribi sacīt, ka Viņš tik ļoti pazemojās, ka kļuva par vienu no šīm mazajām, tūļīgajām, nevarīgajām radībām cilvēkiem uz šīs peldošas planētas?” “Jā, es gribu to sacīt. Es gan nedomāju, ka Viņam patiktu, ka tu tos šādā tonī sauc par “tūļīgām, nevarīgām radībām”. Jo, lai cik savādi tas arī izklausītos, Viņš šīs radības ļoti mīl. Viņš pazemojās, lai ietu pie viņiem, lai paaugstinātu viņus un lai tie kļūtu Viņam līdzīgi.”

Jaunais eņģelis bija pavisam, pavisam pārsteigts. Šāda doma sniedzās pāri par viņa saprašanu.

Un vai nav tā, ka tas sniedzas arī pāri mūsu saprašanai? Tā tas patiešām ir, arī mūsu prātam ir ļoti grūti to aptvert: cik neizmērojami liels un varens ir Dievs, Viņa radītais un pārvaldītais Visums, un kādi, salīdzinot ar Dievu, esam mēs, cilvēki? Bet vēl grūtāk, gandrīz neiespējami, mums ir aptvert ko tas nozīmē, ka pats Dievs ir kļuvis par šo mazo bērniņu Bētlemē?

Kaut arī mēs to nespējam līdz galam saprast, mēs līdz ar ganiem ticam tam, ko Dieva eņģeļi mums ir atklājuši. Mēs ticam, ka kādā tumšā un aukstā ziemas naktī, kaut kur Bētlemes kalnu ielejā Jaunavai Marijai piedzima pirmdzimtais Dēls. Un šis Dēls bija pats neierobežotais un neizmērojamais Dievs, kas nu tapa par Cilvēku, tādu pašu kā visi mēs ar miesu un asinīm (vienīgā atšķirība tikai tā, ka Viņam nebija grēka).

Kādā brīnišķīgā Lutera korālī šis Ziemassvētku brīnums ir izteikts vārdiem:

Kas pilda debesis un zem”,
To Marija še klēpī ņem;
Kas bērniņš top, ko uztur piens,
Tas uztur visas lietas viens.
Slavēsim Dievu!

Tātad Dievs, kas piepilda Debesis un zemi, un kā dziesmā Marija Viņu klēpī ņem, Viņš kļūst par mazu bērniņu, kas zīž pienu no savas mātes krūts, un tomēr Viņš ir un paliek Dievs, kas viens pats uztur visas lietas. Tas tiešām ir kas neaptverams, tas tiešām ir brīnums!

Vēlāk apustulis Pāvils par Viņu rakstīja: “Viņā mājoja visa Dieva pilnība”. Lai cik tas neiedomājami arī izklausītos: “Viņš ir neredzamā Dieva attēls.” Jēzū mēs redzam pašu Dievu. Tas skan neticami, bet par šo jaundzimušo mēs varam apgalvot, ka “Viņš ir bijis pirms visām lietām un Viņā visas lietas tiek kopā saturētas.” Tās visas ir ticības patiesības par šo Bērnu.

Ļoti daudzi bija liecinieki šā Bērna nākšanai pasaulē, taču tikai retais ticēja, ka Viņš ir Dieva Dēls. Tie bija gani, kas ticēja eņģeļu vēstij un steidzās pie Viņa; tie bija Austrumu gudrie, kas ticēja Vecās Derības apsolījumiem un zvaigznei, kas viņus turp vadīja; un tā bija Marija, kas “visus vārdus paturēja prātā, pārdomādama to savā sirdī,” kas bija sacīts par viņas Dēlu.

Bet kā gan viņi pazina šai Bērnā savu Kungu un Dievu? Vai Viņš bija ārēji atšķirīgs no citiem bērniem? Vai īpaša gaisma apstaroja viņa šūpuli? Nekā tamlīdzīga. Tur nebija nekādas mistikas. Viņš ārēji bija tāds pats Bērns, kā citi bērni. Bet kas bija ļoti svarīgs, kas viņus aizveda pie šī Bērna un tos mudināja Viņu pielūgt. Šis svarīgais ir Dieva vārds. Dieva vārds mācīja viņiem pazīt šai Bērnā Dieva Dēlu. Gan gani, gan Austrumu gudrie, gan Marija ticēja Dieva vārdam un apsolījumiem, un tāpēc ar šā vārda palīdzību, Dievs viņiem visiem mācīja, ka šis Bērns ir Viņu Kungs un Pestītājs. Dieva vārds arī mums visiem ir mācījis, ka mūsu dēļ Dievs ir kļuvis par cilvēku, lai kļūtu par mūsu Pestītāju.

Daudzi cilvēki kā toreiz tā arī tagad ļoti labi zina, kas notika Ziemassvētku naktī, un var aprakstīt notikumus līdz pat sīkākajām detaļām. Taču diemžēl vairums no viņiem, skatīdami uz šo notikumu, ir kā akli. Viņi skatās uz to un nesaprot, kāds no tā visa guvums. Un viņiem Ziemassvētki paliek par tādiem tukšiem svētkiem. Tikai tāda sirds, kas pieķeras Dieva vārdam, uzticas Dieva vārdam, kas saka, ka šai dienā “mums Pestītājs dzimis”, “ka Dievs tik ļoti pasauli mīlējis, ka sūtījis Savu Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.”

Tātad Dievs vēlas, lai mēs ticētu Dieva vārdam, kas ir sacīts par šo notikumu. Jo visa Kristus dzīve Viņa dzimšana, kalpošana, ciešanas un nāve neko mums nevarētu palīdzēt, ja tas viss nebūtu ietverts vārdos, un pie šiem vārdiem var turēties ticība. Tā caur Dieva vārdu mēs iepazīstam šo Bērnu, ka tas nav parasts bērns, bet gan pats mūžīgais un svētais Dievs, kas ir nācis virs zemes, lai glābtu cilvēkus no grēka, nāves un pazušanas.

Āmen.