Patiesā taisnība un paštaisnība

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.18:9-14]

Jēzus stāsta līdzību par farizeju un muitnieku, lai mācītu kas ir paštaisnība un kas ir patiesa taisnība. Neviens, kas ir netaisns, nav un nebūs Dievam pieņemams, tādēļ arī mums ir ļoti svarīgi zināt kas ir patiesā taisnība, kas nepieciešama Dieva priekšā, lai varētu iemantot Debesis?

Šajā līdzībā Jēzus grib mācīt savu Baznīcu visos laikos, arī mūs, lai mēs prastu izšķirt divas pretējas reliģijas, divus pretējus ceļus, kas vērojami pie ļaudīm, kuri vienā vai otrā veidā tic Dievam. Cilvēkiem šīs divas atšķirīgās reliģijas jeb divi ceļi vienmēr ir bijuši raksturīgi un būs raksturīgi līdz pat pasaules galam. Patiesā reliģija un viltus reliģija, patiesais ceļš un maldu ceļš! Šeit ir tikai divas iespējas: ceļš, kas ved uz godību, un ceļš, kas ved uz pazušanu, – citas iespējas nav.

Šo vienu reliģiju šai līdzībā simbolizē farizejs, bet otru muitnieks. Viņi abi divi stāv Dieva priekšā, un abi divi pielūdz Dievu, tomēr tik atšķirīgos veidos, ka Kristus, nobeidzot šo līdzību, saka, ka muitnieks tika taisnots, bet farizejs ne, muitnieks tika paaugstināts, bet farizejs pazemots.

Kas bija tā lielā atšķirība viņu starpā?

Jā, viņi bija ļoti atšķirīgi pēc sabiedriskā stāvokļa: farizejs – cienījams un godājams sabiedrības loceklis, turpretī muitnieks pieder pie sabiedrības zemākajiem slāņiem, turklāt muitniekiem ļaudis daudz neuzticējās. Tomēr šī nav tā nozīmīgā atšķirība viņu starpā, jo šādas atšķirības Dievs neievēro, Dievam nav svarīgi, vai tu esi nabags vai bagāts, priekšnieks vai padotais, vai tu esi sabiedrības augšgalā vai apakšgalā.

Jā, arī pēc uzvedības viņi bija ļoti atšķirīgi: farizejs ārēji priekšzīmīgs un nevainojams visu sabiedrības un reliģisko likumu pildītājs, kā viņš pats saka es neesmu tāds kā citi cilvēki laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretī muitnieks, līdzīgi kā tas ir, netika uzskatīts par īpaši morālu cilvēku krāpšana, kukuļi, izspiešana utt. Tādēļ jau no tā laika ir ieviesies izteiciens “muitnieki un grēcinieki”, burtiski tas ir viens un tas pats. Tomēr arī šī uzvedības atšķirība nebija izšķirīgā Dieva priekšā; arī tas, ka viens ir vairāk un otrs mazāk grēcīgs, viens vairāk otrs mazāk morāls, vēl neko nenozīmē Dieva priekšā.

Bet kāda tad ir izšķirīgā atšķirība šo divu cilvēku starpā? Kādas ir šīs divas atšķirīgās reliģijas? Patiesībā to atšķirība ir kā diena pret nakti, kā tumsa pret gaismu. Farizejs ar savu lūgšanu pārstāv viltus reliģiju, kas savas reliģijas centrā liek pats sevi, savus darbus un sasniegumus. Farizejs tic un ir pārliecināts, ka pēc savas būtības viņš ir viscaur labs cilvēks, tieši tāds, kā to izteic kāda ebreju lūgšana, ko tie saka katru rītu: “Dvēsele, kuru man esi devis, ir šķīsta un skaidra”. Tādēļ farizejs uz sevi un saviem darbiem paļaujas vairāk nekā uz Dievu. Tieši pret šādu ticību šai līdzībā ir Jēzus un nosoda farizeja paša taisnību.

Farizejs savu drošību Dieva priekšā vēlas celt ar saviem darbiem. Viņš vēlas redzēt konkrētas lietas, kuras viņš būtu paveicis un varētu “nest” Dieva priekšā, lai justos drošs, ka viņam ir taisnība. Šādai reliģijai ir raksturīga pašapmierinātība, pašslavināšana un lepnums. Atcerieties, kā nabaga muitnieks, kam nav ar ko lepoties, ienāk svētnīcā un izmisumā sauc uz Dievu: “Esi man grēciniekam žēlīgs!” Savā kaunā viņš stāv Tempļa aizmugurē. Turpretī taisnais vīrs farizejs ienāk Templī un iet tieši uz priekšu. Savā lielajā paštaisnībā un pašslavināšanā viņš saka: “Es Tev pateicos, ka neesmu tāds kā citi cilvēki, īpaši kā tas nabaga grēcinieks tur aizmugurē.”

Kā jau mēs dzirdējām, ārēji šis muitnieks patiešām bija, cilvēciski runājot, slikts, negodīgs cilvēks, krāpnieks, kukuļņēmējs, izspiedējs u.tml.. Kuram gan gribētos, lai kopā ar viņu baznīcā būtu tādi ļaudis kā muitnieks? Turpretī farizejs bija ārēji ļoti labs cilvēks, kurš var nosaukt konkrētus labus darbus, ko ir darījis. Un tomēr, stāvot Dieva priekšā, viss ir tieši otrādi, nekā varētu iedomāties. Jo tāda ir Evaņģēlija mācība: taisns ir nevis tas, kam ir sava paša taisnība, bet gan taisns ir tas, kas ticībā saņem Dieva taisnību, tādējādi ikviens grēcinieks (liels vai mazs) top taisns ticībā, nevis ar labajiem darbiem.

Muitnieks šajā līdzībā simbolizē patieso reliģiju, patieso ceļu uz Debesu valstību vienīgi caur Dieva apžēlošanu un piedošanu, pateicoties Kristus nopelnam. Mums ir dāvāta pestīšana caur Jēzus Kristus taisnību, par spīti visam mūsu grēcīgumam. Kristus stāv Dieva priekšā pilnīgi taisns un Dievs pieņem Viņa taisnību. Mūs Dievs taisno caur ticību, kurā mēs satveram Kristus taisnību un pieņemam to kā mūsu pašu. Tādēļ mēs varam stāvēt Dieva priekšā taisni, pilnīgi un svēti, lai arī tas nav ārēji redzams un satverams.

Tādēļ mums ir jāņem vērā sekojošas lietas:

• mūsu iedzimtais grēks dara mūs līdzīgus muitniekam,
• mūsu iedzimtais grēks ir piedots un apklāts vienīgi ar Kristus taisnību.

Iedzimtais grēks dara mūs līdzīgus muitniekam

Šīs līdzības mērķis nav sacīt, ka muitnieks būtu lielāks grēcinieks par pārējiem. Šāda aplama izpratne par grēku padarītu mūs līdzīgus farizejam, kas salīdzina sevi ar citiem un paštaisni priecājas, ka ir labāks par citiem. Patiesībā līdzības mērķis ir sacīt, ka mums visiem, tāpat kā tam muitniekam, piemīt iedzimtais grēks un samaitātība, kas padara mūs par pilnīgiem un totāliem grēciniekiem. Jā, šī Kristus mācība attiecas arī uz visiem jaukajiem, sabiedriskajiem, pieklājīgajiem un visiem goda cilvēkiem, kuriem tāpat piemīt šī muitnieka daba, iedzimtais grēks, kas varbūt neatklājās kā lieli, visiem pamanāmi grēki.

Tomēr Dieva priekšā grēcinieki ir visi. Pasaule gan smejas par to, ka kristieši runā par grēku un sūdz Dievam savus grēkus, jo tā neizprot lietu patieso stāvokli, proti tā redz tikai jauko, izgreznoto ārējo fasādi, bet nevēlas redzēt visu to ļaunumu, naidu, rūgtumu, neticību un izmisumu, kas valda iekšienē. Taču tikai ieraugot šo iekšējo samaitātību, cilvēks sāk saukt uz Dievu pēc apžēlošanas: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!

Iedzimtais grēks ir apklāts un piedots vienīgi ar Kristus taisnību

No Ādama mantotais grēks un samaitātība pakļauj ikvienu Dieva dusmām un sodam, un cilvēkam pašam nav tādu spēku, ka viņš varētu šo stāvokli labot. Pat izmisums un sevis šaustīšana neko nepalīdz. Nožēla par saviem grēkiem tikai apstiprina to, ka mēs paši esam bezspēcīgi grēka priekšā. Tādēļ visa cerība ir uz Dievu esi man grēciniekam žēlīgs! Bez Tevis, Kungs, es nenieka nespēju darīt! Viss ir atkarīgs no Dieva žēlastības, ja Viņš mani apžēlos, tad es esmu apžēlots! Tāda ir muitnieka ticība, kuras centrā nav vis pats cilvēks, bet gan Dievs un Viņa žēlastība, jo viss galu galā ir atkarīgs no Dieva labvēlības, nevis no cilvēka nopelniem.

Zīmīgi, ka muitnieks šeit stāv tieši Jeruzalemes Templī, kur Dievs bija iekārtojis savu žēlastības kalpošanu ar upurēšanu, kas simbolizēja vienu patieso upuri, kam bija jāpiepilda visa Vecās Derības kalpošana. Šis patiesais upuris ir Kristus Golgātas upuris par visu cilvēku grēkiem tas bija piepildījums visai Vecās Derības kalpošanai. Tieši tādēļ muitnieks stāv Jeruzalemes Templī un šeit lūdzas žēlastību, jo šeit to Dievs bija apsolījis.

Tādējādi ikviens muitnieks un grēcinieks var saņemt visu savu grēku piedošanu caur Kristus upuri un ietērpties Kristus taisnībā un svētumā. Arī šodien Dievs mums sniedz savu žēlastības un piedošanas dāvanu. Un Viņš to dara Kristīgajā Draudzē, kas tagad ir Viņa svētais Templis un vieta, kur Viņš mājo. Savu piedošanu un apžēlošanu Dievs dod caur saviem Vārdiem un sakramentiem. Viņš to dod ikvienam grēciniekam, kas, līdzīgi kā muitnieks, atzīst un nožēlo savus grēkus. Bet pašapmierinātos un lepnos, kas lepojas ar sevi un saviem nopelniem, Viņš nepieņem, jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet kas pats pazemojas, taps paaugstināts. Āmen.