Reālā situācija ar konfirmāciju

Lai gan oficiāli Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) ir atgriezusies klasiskā luteriskā izpratne par konfirmāciju jeb iesvētību kā procesu, kas ietver sevī katehizāciju, iesvētības rituālu un gūst savu piepildījumu ar pirmā Svētā Vakarēdiena saņemšanu, tomēr praksē un teoloģiskajās diskusijās vēl aizvien ir manāma identitātes krīze un sastopamas vairākas praktiskas nekonsekvences.

Pirmkārt, praksē saglabājas izmainīts konfirmācijas mērķis. Vēl aizvien daudzviet LELB draudzēs prevalē mērķis sagatavot likumiski pilntiesīgus draudzes locekļus, kas var iekļauties draudzes struktūrā, aktivitātēs un misijā, nevis sagatavot pirmā Svētā Vakarēdiena saņemšanai. Līdz ar to atsevišķās LELB draudzēs sakramentu saņem neiesvētīti bērni, kas pirms tam nav saņēmuši konfirmāciju.

Otrkārt, praksē tiek lietoti katehizācijas materiāli, kas neatbilst LELB pasludinātajai izpratnei par konfirmāciju. Lutera Katehisma vietā tiek izmantoti svešā teoloģiskā vidē radušies materiāli (piemēram, Alfas kurss), kas nemaz nevar tikt izmantoti galvenā katehizācijas mērķa sasniegšanā – sagatavot kofirmandu pirmajai Komūnijai, jo šie materiāli par to nemāca. Šis fakts vien jau pietiekami liecina par to, cik radikāli atšķirīga un sveša luterismam ir šādu materiālu izcelsmes teoloģiskā vide – Svētais Vakarēdiens tajā neatrod pamanāmu vietu. Tajos nav ne vēsts no luteriskās teoloģijas galvenajām mācībām, kas veido luteriskās ticības paradigmu. Šādu materiālu izmantošana tikai padziļina konfesionālās identitātes krīzi un garīgi šķeļ LELB (vienas baznīcas ietvaros dažādu draudžu locekļi runā pavisam atšķirīgās valodās – Lutera Katehisma un Alfas valodā, jo, kā jūgsi, tā brauksi). Jāpiebilst, ka šādi materiāli nav arī piemēroti bērniem, bet Lutera Mazais Katehisms ir.

Treškārt, tiek mēģināts padarīt konfirmāciju par sakramentu. LELB teoloģiskajās diskusijās aizvien skaidrāk manāmi apzināti centieni konfirmāciju padarīt par atsevišķu svētības rituālu (nesaistītu ar pirmo Komūniju) vai pat sakramentu reformātu vai RKB izpratnē, kas saistīts ar Svētā Gara došanu un “laju ordināciju kalpošanai un misijai”. Pilnīgi iespējams, ka šādus centienus vada viscēlākie mērķi – radīt tādu konfirmācijas izpratni, kas apmierinātu vairākumu, taču šāda izpratne būtu pilnībā pretluteriska*. Turklāt LELB pieredze skaidri parāda, ka līdztekus jebkādai jaunieviestai izpratnei vienmēr saglabājas arī visas iepriekšējās un šādi jaunievedumi tikai vēl vairāk savstarpēji atsvešina baznīcas locekļus.