Kur tiek sludināta pareiza mācība, tur vienmēr uzrodas oponenti

“Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie.” [1.Kor.11:19]

Dieva Baznīca uz zemes vienmēr ir bijusi cīnītāja. Tā vienmēr ir apspiesta un vajāta gan no cilvēkiem pasaulē, gan no tiem, kas, atrodoties Baznīcā, izplata viltus mācības. Šie viltus pravieši rada sev sekotājus un pēc tam Baznīcā izraisa šķelšanos. Ādama baznīcā paštaisnais Kains izraisīja nesaskaņas; Noasa baznīcā Hams bija tas, kas nicināja savu tēvu; Ābrahāma baznīcā tas bija izsmējējs Ismaēls; praviešu baznīcā bija daudz cilvēku, kuri sludināja ļaudīm viltus mierinājumu un ieveda viņus elkdievībā. Pat apustuļu laikā baznīcā, gandrīz visās Evaņģēlija sludināšanas vietās, radās ķeceri, lai rosinātu šķelšanos un pat lai iznīcinātu plaukstošās draudzes. Svētais Pāvils par tādiem nosauc kalēju Aleksandru, Himenaju un Filētu, un svētais Jānis apsūdz visu Nikolaītu sektu. Un tā šī spriedze turpinās līdz mūsdienām.

Sātans nekad nav vēlējies ļaut Baznīcai mierīgi paturēt savas Debesu mantas; visur, kur tiek sludināta pareiza mācība, tur vienmēr ir uzradušies oponenti, lai to apstrīdētu. Šī iemesla dēļ Baznīcai vienmēr ir bijis jāizmanto Dieva vārds ne tikai, lai paēdinātu dvēseles, bet arī, lai ar to kā ar ieroci apkarotu viltus skolotāju sludināto. Ja Baznīca pārtrauktu šo cīņu, tā ilgi neizdzīvotu. Jo, tāpat kā pavasara saule atmodina gan augus, gan kaitēkļus no ziemas miega, tāpat arī sātans uzrodas, kad Dieva Vārds tiek svētīgi sludināts, mēģinot iesēt savas nezāles kviešu vidū, lai tādējādi nomāktu kviešus.

Mēs varam jautāt: kāpēc Dievs ļauj vienlaikus īstajiem ganiem pabarot savu ganāmpulku un tajā pašā laikā ļauj vilkiem to apdraudēt, – vilkiem, kas viltīgi nomaskējušies par ganiem, lai sagrābtu aitas un saplēstu tās gabalos. Tā kā Dievs to var novērst, kāpēc Viņš to nedara? Raksti sniedz divus iemeslus. Dievs to pieļauj gan lai pārbaudītu Savus bērnus, gan lai sodītu nepateicīgos klausītājus. Apustulis Pāvils korintiešiem saka: “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie.” [1.Kor.11:19] Ja skaidrās mācības dārgakmens nekad netiktu apstrīdēts, tad mēs nevarētu atpazīt tos, kas stingri turas pie šīs mācības.

Tomēr, kad Baznīcā parādās viltus skolotāji un entuziasti, tad kļūst skaidrs, kurš tic skaidrajam Vārdam un kurš ne. Šajā konfrontācijas atmosfērā tiek pārbaudīta un apstiprināta taisno cilvēku ticība. Ja skaidrajai mācībai neviens nekad neuzbruktu, tad kristieši drīz vien kļūtu slinki, vaļīgi un remdeni. Ikreiz, kad cilvēki atkāpjas no Dieva Vārda, ticīgie ar to tiek mudināti vēl čaklāk un rūpīgāk to studēt, pievēršot uzmanību katram vārdam. Kad ortodoksu skolotāju izaicina tie, kas popularizē citas mācības, viņš meklēs Rakstos atbildes saistībā ar šo mācības jautājumu un tādējādi pieaugs dievišķajās zināšanās un pārliecībā. Tāpēc ķeceri nav nekas cits kā Baznīcas galoda, uz kura tā iemācās vēl jo vairāk uzasināt savu Gara zobenu.

Dievs zina, kā ļaunu vērst par labu. Tomēr Viņš Savu visstingrāko spriedumu bieži izpilda, izmantojot viltus skolotājus. Dievs savus uzticīgos kalpus bieži vien uz laiku sūta uz citu valsti vai citu draudzi. Cilvēki tur var līdz galam neņemt vērā šo pareizo Dieva vārda sludināšanu. Tādā gadījumā viņi nepateicas Dievam par šiem kalpotājiem, viņi turpina uzskatīt, ka zemes labums ir vērtīgāks par skaidro Vārdu un Sakramentu, tad viņi sāk kaunēties par pareizo mācību pasaules priekšā un, kļūst miegaini dzirdot Vārdu, līdz viņi beidzot sāk to nicināt. Tad Dievs ļauj šīm nepateicīgajām dvēselēm zaudēt Savus Debesu dārgumus. Tos, kas nicina dārgā dievišķā Vārda maizi, ir jābaro ar cilvēka bezspēcīgo mācību akmeņiem. Tāpēc apustulis Pāvils par pēdējo laiku kristiešiem saka šos vārdus: “Tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem.” [2.Tes.2:10-11]