Dievs apstiprina visus apsolījumus

“Dzīvo kā svešinieks šinī zemē, un Es būšu ar tevi, un Es tevi svētīšu. Tev un taviem pēcnācējiem Es došu visas šīs zemes, un Es piepildīšu to derību, kuru Es tavam tēvam Ābrahamam ar zvērestu esmu apsolījis.” [1.Mpz.26:2-3]

Dievs bieži ir runājis ar Ābrahamu, turpretī ar Īzaku – tikai divas vai trīs reizes, taču ar to arī ir pieticis. Jo te Viņš kopsavilkumā apstiprina visus apsolījumus, lai svētais tēvs nesekotu velna vilinājumam un nesāktu šaubīties par Dieva gribu. Jo arī pašiem svētākajiem un pilnīgākajiem vīriem sātans nerimst nikni uzbrukt ar savām ugunīgajām un saindētajām bultām.

Šim apsolījumam ir divas daļas: pirmā ir miesīga, proti, par zemes mantošanu.

Pieminot apsolījumā gan Ābrahamu, gan viņa pēcnācējus, ticīgajiem tiek norādīts uz mūžīgo dzīvošanu un mirušo augšāmcelšanos, proti, ka Ābrahams, Īzaks un Jēkabs ir apsolītās zemes mantinieki, kaut arī viņiem nav piederējusi ne pēda šīs zemes. Jo, kaut arī viņi ir miruši, tie tomēr joprojām dzīvo; arī viņiem pieder šis mantojums, jo Ābrahams nav miris, bet dzīvo. Vārdi “tev un taviem pēcnācējiem” norāda, ka pēcnācēji nevarētu iemantot zemi, ja viņu tēvi nebūtu saņēmuši apsolījumu; un tēvu ticībā pēcnācēji ir kļuvuši par apsolītās zemes īpašniekiem.

Apsolījuma otrā daļa ir garīga; kā jau iepriekš norādīts, laicīgais apsolījums ir dots tieši šī garīgā apsolījuma dēļ.