Pateicība par visnecilākajām lietām

“Tad vīrs zemu noliecās un pielūdza To Kungu.” [1.Moz.24:26]

Kalps paklanās un pateicas Dievam, ka viņa ceļojums laimīgi sasniedzis savu mērķi. Par šīm necilajām un laicīgajām lietām viņš tomēr slavē Dievu. Nekas nevar būt tik sīks un niecīgs, ka nevarētu kļūt par upuri vai dievkalpojumu. Visos vārdos un darbos pastāvīgi jāraugās uz Dievu, lai cilvēki mācītos saprast dāvanas, ko Dievs viņiem ir devis, un pateikties par tām.

Tā gan ir necila lieta – ieraudzīt jaunavu un dot tai zelta rokassprādzes; tomēr tās visas ir Dieva dāvanas – ja ne lielas, tad mazas. Tas pats Dievs dod kā lielās, tā mazās, tādēļ Viņam pienākas pateicība tiklab mazās, kā lielās lietās, lai dievbijīgi ļaudis nekad nepazaudētu no savām sirdīm bijību Dieva priekšā un domu, ka Dievs ir tas, kas radījis un joprojām uztur visas lietas.

Tā cilvēks kļūst pilnīgs un gatavs visiem labiem darbiem, 2.Tim.3:17, jo viņš ir mācīts uzskatīt, ka visas dāvanas, lielas un mazas, mums pārpārēm dod Dievs; tādēļ viņš līdz ar šo kalpu saka: “Slavēts lai ir Tas Kungs, Debesu un zemes Dievs!” Šādu cilvēku dzīve ir patiesi svēta un Dievam tīkama; Viņam labpatīk visi darbi, ko šie cilvēki dara – vienalga, vai tie ēd, vai dzer, guļ vai ir nomodā.