Ābrahams raudāja

“Un Ābrahams gāja sērot par Sāru un to apraudāja.” [1.Moz.23:2]

Svētie Raksti ar šī piemēra palīdzību grib pierādīt, ka Dievs neizjūt nekādu nepatiku, ja mēs apraudam savus mirušos vecākus, sievu un bērnus vai labus draugus – tas nav ne grēks, ne kauns. Nešķīstā pasaule gan šādu necilvēcīgu žēlastības un labestības trūkumu, kam sveša līdzcietība un mīlestība pret sievu, bērniem un radiniekiem, sauc par spēku; taču tas ir tikai briesmīgs neprāts, nevis tikums.

Sērošanai un apraudāšanai pieder tas, ka esi no sirds noskumis, tāpat arī, ka neslēp savu skumjo vaigu, asaras, nopūtas, žēlabas un vaimanas, kas nākušas no tavām bēdām un sirdssāpēm. Tādēļ Mozus pavisam skaidri apraksta un Ābrahama piemērā slavē šādu sērošanu un apraudāšanu. Redzi, cik rūgti Jēkabs raudājis Jāzepa dēļ.

Tātad svētie tēvi ir ņēmuši pie sirds bēdas un nelaimes, kas jāizcieš cilvēka dabai; viņi ir raudājuši ar tiem, kas raud, Rom.12:15, un nav bijuši koka, nedz akmens bluķi, bet izjutuši gan līdzcietību, gan pieķeršanos. Tas tādēļ, ka viņiem ir bijusi Dieva atziņa, bet tas, kurš pazīst Dievu, pazīst arī Viņa radību – viņš to saprot un mīl, jo radībā saskatāmas dievišķības atstātās pēdas un zīmes.