Mēs netuvojamies Dievam

Žēlsirdīgais Dievs ir sagatavojis cilvēkiem glābšanu, bet tie nevēlas to saņemt un visi kā viens sāk aizbildināties. Tas ir ar prātu neaptverami.

Kas tas ir, kas liek cilvēkam nicināt Dievu un spiež vairīties un bēgt no Viņa? Vai tā ir gudrība, zināšanas, dzīves pieredze? Nē! Tas ir iedzimtais grēks un iedzimtā grēka vara ir visaptveroša.

Grēka vara izpaužas ne tikai morālā pagrimumā, bet vispirms un pirmkārt tā ir novēršanās no Dieva un pievēršanās šai pasaulei, kas automātiski nozīmē novēršanos no dzīvības un pievēršanos nāvei. Prom no Dieva, prom no dzīvības, pretī pasaulei un pretī nāvei.

Savā pārgudrībā lepnības apmātais cilvēks ir piemirsis, ka viņa domas taču neviens neprasa. Vai nu viņš piekrīt Dieva aicinājumam uz glābšanu Kristū, vai arī tam ir jāiet bojā. Viss taču ir atkarīgs no Dieva nevis no mums. Dievs dara to, kas ir labs un pareizs, pēc Viņa prāta.

Ja Dievs mūsu dzīvē nav pirmajā vietā, tad mēs Viņu vispār neturam par Dievu, nicinām un Viņa vietā radām sev elku. Domāšana, kas sākas ar sevi pašu un šīs zemes lietām un nevis ar Dievu, ir vēl lielāks prāta aptumšojums, ja vien tāds vispār ir iespējams. Nu tādēļ, ka mūsos ir iedzimtais grēks, kas padara mūs aklus un stulbus un vienīgās zāles pret to ir tas no kā mēs bēgam.

Mēs netuvojamies Dievam domājot un darot, bet Dievs tuvojas mums un tuvojas krusta ceļam. Jo patiešām tikai Kristus ir pārvarējis nepārvaramo attālumu, kad Viņš tuvojās mums cilvēka dabā, un tajā cieta, mira un samaksāja par mūsu grēkiem, nesot mums pilnīgu Dieva žēlastības mēru, aizvedot mūs tur, kur mēs nespējam aiziet paši – atpakaļ pie Dieva.