Kristiešu un baznīcas uzdevums – neklusēt

Kristiešiem vai baznīcai nekad nepienākas vadīt revolūciju vai mudināt to uzsākt. Galvenais baznīcas pienākums ir uzsvērt, ka “nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas” (Rom.13:1).

Turklāt tad, kad valdnieki izdara kaut ko galēju un netaisnīgu, tas viņiem pieklājīgi, bet stingri jāaizrāda. Tas ir viens no labākajiem un drošākajiem veidiem, kā izvairīties no revolūcijām. Tur nav ko baidīties.

Ja baznīcas vadītājiem, mācītājiem vai lajiem uzliek naudas sodu vai iemet viņus cietumā par patiesības izteikšanu, tas tikai pierāda, ka viņi dara savu darbu. Savukārt, ja baznīca nerunā par vadītāju nepareizo rīcību, tad to pašu pieskaitīs pie ļaundariem un vēlāk sauks pie atbildības par klusēšanu laikā, kad tika nodarīts daudz ļaunuma.

Arī revolūcijas laikā vai tad, kad tā jau beigusies, baznīcai jābūt gatavai iestāties pret notiekošo ļaunumu. Baznīcai tas jādara vairāku iemeslu dēļ: ja revolūcija “izgāžas” un kristieši un baznīca neko nebūs iebilduši pret nevainīgu asiņu izliešanu vai citām zvērībām, šīs asinis būs uz baznīcas rokām, it kā tā pati būtu tās izlējusi, un to turēs aizdomās par līdzdalību revolūcijas izraisīšanā un notikušo ļaunumu.

Kopsavilkumā droši var apgalvot, ka bez revolūcijas kā līdzekļa, kas nestu pārmaiņas tautā vai sabiedrībā, noteikti ir kāda cita iespēja: mierīgs, izglītojošs sadarbības ceļš uz kopīgu mērķi. Šim mērķim vienmēr jābūt pēc iespējas godīgas un taisnīgas sabiedrības izveidei, cik vien tas šajā nepilnīgajā pasaulē ir iespējams.