Evaņģēlijs – unikāla vēsts

Bībeles Evaņģēlijs skaidri parāda, ka pasaules reliģijas ir pilnīgi nezinošas par svarīgāko no visām patiesībām: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ.3:16)

Pasaules reliģijām ir neliela skaidrība par labajiem darbiem, kas mums būtu jādara. Taču tām nav nekādas nojausmas par Dieva brīnumaino glābšanas darbu Jēzū Kristū.

Tātad ar zināšanām par Dievu nepietiek, lai cilvēks varētu nonākt dzīvā saskarsmē ar Viņu. Tāda saskarsme ir iespējama tikai tam, kas pazīst Jēzu. Dievs ir gribējis, lai cilvēce Viņu meklētu. (Ap.d.17:24-29) Dievs zināja labāk par visiem, ka neviens šo ceļu neatradis, kamēr Viņš pats neatklāsies savā Dēlā Jēzū Kristū. Tā Viņš izbeidz “nezināšanas” laiku. (Ap.d.17:30-31)

Pārsteidzošā veidā augstākminēto ir apstiprinājis profesors Makss Millers:

Četrdesmit gados, kurus esmu nostrādājis Oksfordas Universitātē par sanskrita pasniedzēju, esmu pavadījis neskaitāmas stundas, studējot Austrumu svētās grāmatas. Tādējādi esmu atklājis kādu pamatuzsvaru, kas atrodams visās šajās tā saucamajās “svētajās grāmatās”, refrēnu, kas arvien atkārtojas: glābšana caur darbiem. Visas šis grāmatas saka, ka glābšana ir jānopērk: tā jānopērk par noteiktu cenu. Šī cena ir mūsu pašu darbs un kalpošana. Mūsu Svētā Bībele, mūsu Svētā Grāmata no Austrumiem, no sākuma līdz galam ir šis mācības noliegums. Neaizvērsim acis uz visu to, kas šajās grāmatās ir patiess un labs, bet mācīsim hinduistus, budistus un musulmaņus, ka ir tikai viena Austrumu Svētā Grāmata, kas var būt patvērums baigajā stundā, kad viņiem vieniem būs jāpāriet neredzamās pasaules robeža. Tā ir Svētā Grāmata, kas pasludina patieso un uzticamo vēsti, ka Jēzus Kristus ir nācis pasaulē glābt grēciniekus.

Taisnība, ir arī tādi, kas apgalvo, ka nekristīgās reliģijās ari esot atrodams glābjošs dievs, kas ir miris un augšāmcēlies. Viņi piemin, piemēram, dievu Tammusu, ko pirmskristīgajā laikmetā kā dievību pielūdza Tuvajos Austrumos un kas mira un augšāmcēlās. Ziemeļeiropā jaunpagānisma piekritēji piemin Balderu, par kuru ir līdzīgi uzskati. Pirms dažiem gadu desmitiem bija populāri izmantot šādus argumentus, lai pierādītu, ka kristietība nemaz nav tik unikāla.

Nav nepieciešams turpināt šo diskusiju. Pietiek ar jautājumu: “Kad dzīvoja šis Tammuss vai šis Balders, kuri nomira un augšāmcēlās? Kad tas notika?” Atbildes nav tāpēc, ka šie dievi nekad nav dzīvojuši. Tie ir dabas dievi, kas mirst un augšāmceļas, kad “mirst” un “augšāmceļas” dzīvība dabā, kad mainās gadalaiki, vai arī viņi ir dzīvojuši tik tālā pagātnē, par kuru vēsture klusē. Turpretī Jēzus Kristus patiesi ir dzīvojis. Viņš dzīvoja laikā, kad valdīja Augusts un Tibērijs, Viņš nomira, kad Poncijs Pilāts bija prokurators Jūdejā. Visi mēģinājumi pierādīt, ka Jēzus nav dzīvojis, ir izgāzušies, un neviens izglītots cilvēks vairs tos neņem nopietni. Šī ir skaidra šķirtne starp kristietību un nekristīgajām reliģijām.

Attiecības starp kristietību un nekristīgajām reliģijām atklājas mūsu misiju darbībā. Jēzus teica: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas..” (Mt.28:19) Tā kā Kristīgā Baznīca ir pārliecināta, ka tai pieder patiesība par Dieva atklāsmi Jēzū Kristū, tā piekopj misijas darbu. Vēlāk mēs sīkāk parunāsim par misiju.