Ticības apliecība un baznīca

Ticības apliecība ir atbilde uz atklāsmi. Šai pirmajai raksturīgajai iezīmei mums vēl būtu jāpievieno otra: tā allaž izsaka kādas cilvēku grupas kopējo viedokli. Tādējādi baznīcas ticības apliecība ir jāatšķir no kristīgās apliecības šī vārda plašākā un vispārinātākā nozīmē. Un tieši šeit mūsdienu cilvēks vismazāk izprot baznīcas ticības apliecību.

Tas, kurš pazīst ticību vienīgi kā privātu darīšanu, var izteikt ticības apliecību vienīgi kā kādu aktu, ko veic konkrēts cilvēks, kurš pauž savu personīgo ticību, savu reliģisko pieredzi, visa nopietnībā uzsverot: “Še es stāvu. Citādi es nevaru.” Šāda cilvēka uzskats rada draudzi, kad cilvēki, kuriem ir bijusi tāda pati pieredze un kuriem piemīt tāda pati ticība, apvienojas un noformulē savus kopīgos uzskatus ticības apliecība. Šī draudzes ticības apliecība allaž ir kaut kas sekundārs, salīdzinot ar dzīvu, noteiktu, konkrētu individuāla cilvēka ticības apliecību, tā allaž šķiet ka kaut kas bāls, abstrakts un attālināts no reālās dzīves. Tā kā reliģiska pieredze, galu galā, tiek definēta pilnīgi individuāli, tad ir jārēķinās ar to, ka draudzes ticības apliecībai varētu būt individuālas atšķirības. Tai ir jāizsaka kopējais jeb vispārējais un ir jābūt pakļautai visai plašai interpretācijai. Lai ari tajos baznīcas vēstures laikos, kad tikušas noformulētas visas ievērojamās ticības apliecības, tas ir tikušas izteiktas noteikti, konkrēti un nepārprotami, mūsdienu kristietība ir mēģinājusi radīt tādas ticības apliecības (kuru nepieciešamība bija neizbēgama), kuras ir tik vispārējas un tik nenoteiktas, cik vien iespējams.

Tā, piemēram, par Jēzu Kristu tiek runāts nevis kā par Dieva Dēlu, Kungu un Pestītāju, bet gan kā par “dievišķo Kungu un Pestītāju”. Tiek dota priekšroka apliecībai “Jēzus ir Kungs”, taču tiek piemirsts tas fakts, ka senbaznīcā šis izteiciens tika izvēlēts tādēļ, ka tas nepārprotami norādīja uz Jēzus Kristus dievišķumu, savukārt mūsdienu kristietībā šis vārds ir iecienīts tādēļ, ka mūsdienu valodas vārds “kungs” ir kļuvis neizteiksmīgs un izplūdis. Šo tendenci uz ticības apliecību formulējumu vispārināšanu izskaidro tas, ka baznīcas ticības apliecība tiek uzskatīta par tādu, kas sākas ar konkrētu cilvēku un tad, pārstājot būt par individuālu apliecību, kļūst par baznīcas ticības apliecību. Draudze, baznīca un ticības apliecība tiek izprastas kā tādas, kas sākas ar individuālu kristieti: draudze kā individuālu kristiešu summa, kā kopiena – nozīmīga sabiedriskās dzīves forma visos laikos – kurā patiesā [baznīcas] sadraudzība tiek iznīcināta. Baznīca tiek izprasta kā vispārīga draudžu apvienība (“baznīca tiek uzcelta no draudzes”), ticības apliecība – kā to deklarāciju kopsavilkums, kas ir kopējas visām individuālajam ticības apliecībām. Tā ir maldu mācība sociālo kontraktu baznīcā!*

Tieši šī iemesla dēļ baznīcas ticības apliecība tās dziļākajā nozīmē vēl nav tā īsti izprasta. Un tas patiešām attiecas arī uz daudziem tā dēvētās “konfesionālās” skolas pārstāvjiem. Jo arī tur ticības apliecība tiek izprasta, pamatojoties konkrētos cilvēkos. Tā ir un paliek apvienotās baznīcas vienības obligāts priekšnosacījums. Tie, kuri neatzīst šo priekšnosacījumu par obligātu, var izstāties no baznīcas! Pagājušajā gadsimtā notikušajās konfesionālajās kontraverses oponējošās puses ticības apliecības koncepcija pamatā ieņēma tādu pašu nostāju. Vienīgie strīdi notika jautājumā, vai šis obligātais vienotības priekšnosacījums būtu jāinterpretē burtiski vai liberāli, vai tas būtu jāatstāj vecajā formā vai jāformulē no jauna. Un tādēļ, ka pamatā pastāvēja vienprātība ticības apliecības koncepcijā, vācu baznīcas varēja sasniegt pašreizējo kompromisu, proti, ka vecās formas saglabā savu godpilno vietu, taču tiek lietotas ļoti liberāli. Kontraverse mums slēpās šī kompromisa garā. Taču nevar būt ne mazāko šaubu, ka visdziļākās un patiesākās diskusijas par ticības apliecību aizsāksies ik reizi, kad [pašreizējā baznīcas vienotības koncepcija tiks atzīta par nederīgu. Teoloģijā šī stunda jau ir situsi.

Bet ka gan būtu jāizprot baznīcas ticības apliecība, ja tā nav individuālu ticības apliecību kopsavilkums? Vai tad ikvienu ticības apliecību sākotnēji nav jānoformulē individuālam cilvēkam? Vai sākotnējo baznīcas ticības apliecību vispirms neapliecināja individuāls māceklis? Tā tas tiešām ir. Taču Pētera sniegtā apliecība ir tik nozīmīga tāpēc, ka to nekavējoties pieņēma arī citi mācekļi. Jēzus uzdeva šo jautājumu visiem klātesošajiem mācekļiem: “Ko jūs sakāt, kas es esmu?” Un Pēteris atbildēja viņu visu vārdā. Jāņa evaņģēlija ši atbilde ļoti pamatoti ir dota daudzskaitļa pirmajā personā: “Mēs esam ticējuši un esam pārliecināti, ka Tu esi Kristus.” Šī ticības apliecība tūdaļ kļuva par visu mācekļu ticības apliecību, un tā nebūt nav nejaušība, ka pēc šīs pirmās ticības apliecības apliecināšanas pirmo reizi tiek pieminēta baznīca: “Tu esi Pēteris un uz šīs klints es celšu savu baznīcu.” Ticības apliecība un baznīca ir nesaraujami saistītas. Tas attiecas gan uz Kristības apliecībām, kas ņemtas no pirmajām vienkāršajām Jaunās Derības formulām, gan uz galējo Apostolicum versiju. Pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ tās ir sarakstītas Credo vienskaitļa pirmajā personā, jo tas taču patiešam izrunā ikviens individuāls kristietis. Taču, individuālam cilvēkam izrunājot šo Credo, kas patiesībā ir visas baznīcas ticības apliecība, viņš nostāda sevi baznīcas ietvaros.

Tikko kā ticības apliecība tiek pielietota vairs ne tikai Kristībā, bet ari draudzes dievkalpojumā, tai piemīt tendence pieņemt daudzskaitļa pirmās personas formu. Austrumu baznīcas Nicaenum šādā formā ir tikusi saglabāta līdz pat mūsdienām, un ievērības cienīgi ir arī tas, ka Lutera sniegtajā Credo pārfrāzējumā dziesmā arī tiek lietota daudzskaitļa pirmā persona: “Mēs visi ticam uz vienu patiesu Dievu..” Augsburgas ticības apliecību varētu apskatīt no šāda viedokļa. Kāds gan tas ir bijis laikmets, ja kāds teoloģijas pasniedzējs ir varējis radīt konfesionālu rakstu, kurš iesākas ar vārdiem: “Baznīca liela vienprātībā pie mums māca”** un kurš patiešām bija dzimis no ticības vienprātības, un to luteriskās reformācijas baznīcas to nekavējoties pieņēma par savu ticības apliecību!

Kurš teologs mūsdienās uzdrošinātos formulēt to, ko māca “mūsu baznīcas”, un, ja ari viņš tomēr uzdrošinātos, tad kādu gan reakciju viņš saņemtu? Šī vienprātība, šī vienošanās mūsu kopējā, dižajā ticības mantojumā ir raksturīga visiem lielajiem baznīcas vēstures laikmetiem, un tieši tie ir laikmeti, kuros varēja rasties ticības apliecības. Tie ir laikmeti, kuros “baznīca” ir ne tikai kāds vecs vārds vai socioloģiska koncepcija, bet gan realitāte, kuru cilvēks piedzīvo un kurā viņš dzīvo. Tie nekādā ziņā nav laiki, kad “vēl nebija attīstījusies individualitātes koncepcija.” Cik atšķirīgas personības mums nākas sastapt agrīnās baznīcas vēsturē, dogmu formācijas periodā un reformācijas vēsturē! Cik atšķirīgas antitēzes un uzskati! Mūsdienām, neskatoties uz visu individuālismu (vai, iespējams, tieši tādēļ), piemīt daudz vairāk garīgas vienprātības nekā pagātnei. Taču mūsdienās ir zudusi kāda īpašība, kura bija raksturīga visiem diženajiem baznīcas vēstures laikmetiem – cilvēku iekšējā harmonija un sadraudzība baznīcas realitātē.

Ja mēs varētu pavaicāt Jaunās Derības vīriem, kur slēpjas tā dziļā vienprātība, no kuras ir dzimusi baznīcas ticības apliecība, viņi mums nespētu atbildēt neko citu, kā vien to, kas jau ir ticis ierakstīts Jaunajā Derībā: “Tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristu, bet savā starpā visi esam locekli” (Rom.12:5), vai arī vārdus no (Ef.4:4 un turpmāk), kuri vēlāk tiek citēti Augsburgas ticības apliecība, kur ir runa par baznīcas vienotību: “Viena miesa, viens gars… viens Kungs, viena ticība, viena Kristība, viens visu Dievs un Tēvs..” Viņi mums sacītu, ka ticības apliecības vienotība nebalstās mūsu ticībā, mūsu pieredzē vai individuālu cilvēku līdzīgumā, bet gan Svētajā Garā, kurs mūsos izraisa ticību un tās apliecināšanu. Jau tur, kur sinoptiskajos evaņģēlijos tiek runāts par mācekļu izsūtīšanu, martīra sniegta ticības apliecība tiesneša priekšā tiek apzīmēta kā Svētā Gara darbs (Mt.10:19 un turpmāk), un Pāvils ir sacījis (1.Kor.12:3), ka neviens nevar izrunāt liturģisku Kyrios apliecību citādi, “kā vien Svētajā Gara”.

Baznīca nekad nav aizmirsusi saistību starp ticības apliecību un Svēto Garu. Tas mums tiek atgādināts, rādot ticības apliecinātājus kā tādus, kuriem ir Svētais Gars, lasot par [ekumeniskajām] sinodēm, kuru vadītāji tika uzskatīti par tādiem, kas atrodas Svētā Gara vadībā (par ko tiek runāts ari Ap.d.15:28), kā arī par bīskapa harizmātisko mācīšanas amatu (kurš savu kulmināciju sasniedz I Vatikāna mācībā par pāvesta nekad neiztrūkstošās patiesības dāvanas). Ir ļoti nepieciešami, lai evaņģēliska baznīca ne tikai atspēkotu Rietumu un Austrumu katoļu baznīcu maldu mācības par to, kā baznīcā darbojas Svētais Gars, bet arī ka tai pašai ir pietiekoša skaidrība, runājot par to, ko Jaunā Derība un reformācija māca par Svēto Garu un kāds ir tās uzskats par Svētā Gara darbību baznīcā. Iespējams, šādas pārdomas varētu novest pie secinājuma, ka mēs, kuru īpašumā ir pareiza mācība par Svēto Garu, esam ari nepareizi atspoguļojuši un aizmirsuši tā realitāti; tas arī izskaidrotu to drausmīgo iemeslu, kādēļ vairums protestantu vairs nezin, kas ir baznīcas ticības apliecība.

** – Tuvāk par vienprātības koncepciju skat. Konkordijas Formulas ievadu. Ecclesiae nav draudzes, bet gan teritoriālās un valsts baznīcas.