Trešais bauslības pielietojums

Nevar noliegt to, ka Luters ne tikai ievēro baušļos izteiktos viennozīmīgos aizliegumus, bet arī intensificē tos savos baušļu skaidrojumos.

Tā, piemēram, bauslis par nelietīgu Dieva vārda valkāšanu aizliedz lamāšanos, buršanu, melošanu un mānīšanos. Šeit šis bauslis nosoda grēcinieku, taču ne tādēļ, lai viņam ieskaidrotu, ka Dievs viņu ienīst, bet gan tādēļ, lai viņš sāktu apzināties savu stāvokli.

Tādējādi šis bauslis palīdz kristietim apzināties savu grēku. Taču pat grēka apzināšanās nav galējais mērķis, kuru Luters ar saviem baušļu izskaidrojumiem vēlas panākt pie grēcinieka.

Baušļa nozīme netiek izsmelta, intensificējot tā nosodošo attieksmi pret grēcinieku. Luteram šī nosodošā attieksme sasniedz savu galējo mērķi tad, ja negatīvais aizliegums transformējas kristieša dzīves pozitīvā aprakstā. Pievērsiet uzmanību tam, ko Luters izdara ar otro bausli. Tas kļūst par aicinājumu lūgt.

Trešajā bauslī izteiktais sabata dienas aizliegums pārvēršas aprakstā par to, kā kristietim cienīgi jāuzņem Dieva vārda pasludināšana. Aizliegums nogalināt uzliek kristietim pienākumu palīdzēt savam apdraudētajam tuvākajam un aizliegums zagt patiesībā pamudina kristieti atrast līdzekļus savam nabadzībā nonākušajam tuvākajam.

Tādējādi aizliegums zagt kļūst par iespēju dot. To, ka Luters negatīvajiem aizliegumiem piešķir relatīvi mazāku nozīmi, salīdzinājumā ar to nozīmi, kāda tiek piešķirta laba darīšanai, atspoguļo tas, ka divu baušļu skaidrojumos – pirmajā un sestajā – Luters vispār izvairās no aizliegumu pieminēšanas.

Tas nozīmē, ka Luteram bauslis var būt arī bez aizliegumiem un nosodījumiem un tik un tā saglabāt baušļa nozīmi. Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka Luters būtu uzskatāms par antinomistu.

Ar savu divu valstību koncepciju viņš stingri aizstāvēja bauslības civilo pielietojumu. Turklāt Luters ari uzskatīja, ka bauslība allaž apsūdz grēcinieku, jo viņš ir un paliek grēcinieks. Turpretī cilvēks, kurš patiesi tic Kristum, pēc Lutera domām, spēj būt grēka neskarts. Šajā ideālajā stāvoklī Kristus ir pārveidojis grēcinieku un tas tagad pastāv Kristū.

Kristietis uztver bauslību no pilnīgi cita aspekta. Uz viņu kā uz kristieti neattiecas bauslības civilā un apsūdzošā funkcijas. Bauslība, kura attiecas uz kristieti kā kristieti, nav bauslība aizliegumu vai nosodījumu formā. Tieši tas ir luteriskās izpratnes par bauslības trešo pielietojumu saturs. [Konkordijas formula VI:5-6] Patiesību sakot, apzīmējums “trešais bauslības pielietojums” varētu būt nedaudz maldinošs un varētu izsaukt zināmus pārpratumus tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šeit tiek lietots vārds “bauslība”.

Taču šeit mums būtu jāpiebilst, ka kristietis nekad nav pilnīgi un vienīgi kristietis. Būdams grēcinieks – un viņš nekad nespēj izvairīties no grēka viņš ir pakļauts bauslības civilajai un apsūdzošajai funkcijām, jo vecais cilvēks nekad nav ticējis, netic un arī neticēs. Tas tiek pilnīgi iznīcināts vienīgi nāvē.

Cilvēka neatdzimusi daļa, vecais Ādams, ir Dieva ienaidnieks un tam ir jāpiedraud ar bauslību, lai viņš pakļautos noteiktiem ārējiem standartiem. Viņam ir jāatgādina, ka viņš ir pastāvīgi aizvainojis Dievu. Šādai ārējai paklausībai bauslības noteiktajiem ierobežojumiem, kura attiecas uz neticīgajiem vai kristieša dvēseles neticīgo daļu, nav nekāda sakara ar svētdarīšanu. Bailes no soda vai no Dieva dusmām nekad nevar būt motivācija tādu labo darbu veikšanai, kuri ir patīkami Dievam kā zīmes, kuras liecina par ticību un Svētā Gara darbību.

Darbi, kuri tiek veikti civilajā sfērā, tiek saukti par labajiem darbiem tādēļ, ka tie veicina sabiedrības labklājības un ārējās kārtības nostiprināšanos. Tos dēvē par labiem to rezultātu dēļ, ko tie sasniedz, un nevis to motivācijas dēļ. Tomēr šos darbus nevajadzētu jaukt ar tiem darbiem, kuri nāk no ticības un ir daļa no svētdarīšanas procesa.