Jaunā cilvēce

Noklausies šo e-publikāciju

Kas ir atzinuši nāves varas sagrāvi, kad augšāmcelšanās un jaunās dzīves brīnums ir iespīdējis nāves pasaulē, tie vairs nepieprasa neko mūžīgu no šīs dzīves.

Tāds cilvēks no dzīves ņem visu, ko tā dod. Nevis visu vai neko, bet gan labu un sliktu, nozīmīgas lietas un mazsvarīgo, prieku un sāpes.

Viņš nedz izmisīgi pieķeras dzīvei, nedz vieglprātīgi to aizmet projām. Viņš apzinās laika limitus un neattiecina mūžību uz laicīgajām lietām. Viņš atstāj nāvei tās ierobežoto varu, kas tai joprojām ir. Viņš sagaida jaunu radījumu un jaunu pasauli tikai pēc nāves no spēka, kas ir uzvarējis nāvi.

Augšāmceltajā Kristū ir dzimusi jaunā cilvēce – pēdējais un augstākais Dieva “Jā” jaunajam cilvēkam.

Cilvēce, protams, joprojām dzīvo vecajā, bet tomēr ir jau viņpus vecā. Cilvēce, protams, joprojām dzīvo nāves pasaulē, bet tomēr ir jau viņpus nāves. Cilvēce, protams, joprojām dzīvo grēka pasaulē, bet mēs jau esam viņpus grēka.

“Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena.” [Rom.13:12]