Ticība nekad nav viena

“Un Ābrahams uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību.” [1.Moz.15:6]

Apsolījums ir pati galvenā mūsu mācības daļa, kurai pieķeras jeb – izsakoties vēl skaidrāk – kuru ticība satver. Bet šī satveršana, kas ir droša un brīva no šaubām, tiek saukta par ticību un atnes taisnību nevis kā mūsu, bet gan kā paša Dieva darbs; jo apsolījums ir Dieva dāvana jeb Dieva doma, ar ko Viņš mums kaut ko sniedz un piedāvā. Tas nav mūsu darbs, kuru darot, mēs Dievam ko sniegtu vai darītu Viņa labā; mēs esam tie, kas saņem dāvanu – tikai no Dieva žēlastības un žēlsirdības.

Tādēļ – kurš tic Dievam, kas dod apsolījumu, un uzskata Viņu par patiesu un patiesīgu Dievu, kas grib pildīt visu, ko apsolījis, tas ir taisnots jeb tiek atzīts un uzskatīts par taisnu.

Tālāk seko Bauslība. Jo Dievs ne tikai dod apsolījumus, bet arī pavēl. Bet Bauslībai pieder arī tas, ka tu pakļauj tai savu gribu un esi paklausīgs Dievam, kas tev dod pavēles.

Mēs arī labi zinām, ka ticība nekad nav viena, bet nes sev līdzi mīlestību un dažādas citas dāvanas. Jo kā gan tas, kurš tic Dievam un ir pārliecināts, ka Viņš mums vēl labu, jo ir devis savu Dēlu, un līdz ar Dēlu arī cerību uz mūžīgo dzīvošanu – kā gan tāds cilvēks varētu nemīlēt Dievu no visas sirds? Kā lai viņš nebītos Dieva un negodātu Viņu? Kā lai viņš necenstos parādīt savas sirds pateicību par šādām lielām dāvanām un labvēlību? Kā lai viņš nepierādītu Dievam savu pacietību un paklausību nelaimē?

Ticība ir kā māte, no kuras rodas un dzimst visi šie skaistie tikumi. Tādēļ tur, kur jau iepriekš nav bijis ticības, ir veltīgi meklēt šos tikumus. Jo, kur apsolījums par Kristu netiek satverts, tur nebūs atrodama ne mīlestība, ne citi tikumi, kaut arī svētuļi un liekuļi ar tiem tik daudz lielās.

Tā nu apsolījums ir jāatšķir no Bauslības. Apsolījums prasa ticību, savukārt Bauslība – darbus. Apsolījums ir stingrs un drošs, un Dievs to noteikti piepilda; Bauslība nepiepildās, jo mēs, kas to pildām, esam cilvēki, tas ir, nabaga vājie, nožēlojamie grēcinieki.

Tā nu mūsu taisnība nav pamatota Bauslībā un darbos, jo mēs nespējam pilnīgi izpildīt Bauslības prasības; tā pamatota apsolījumā, kas ir stingrs, drošs un nemainīgs. Tādēļ, kad ticība satver apsolījumu, tas noteikti arī tiek piepildīts, un tas patiesi nozīmē, ka tikai un vienīgi ticība satver Dieva apsolījumu, tātad tā ir vienīgā, kas cilvēku dara taisnu.

Savukārt bauslība un darbi nevienu nespēj taisnot. Tomēr ir nepieciešams mācīt arī Bauslību; ir jāmāca arī darbi, lai mēs atzītu un saprastu savu postu un vājumu, tā, ka ar jo lielāku dedzību uzņemtu žēlastību.

Šī teoloģija nav piedzimusi no mums pašiem, bet to mums māca Sv. Pāvils, atsaukdamies uz Mozus liecību, kas saka, ka Ābrahams ticējis Dievam, un tas viņam ticis pielīdzināts par taisnību, tas ir, Ābrahams atzīts par taisnu tādēļ, ka Dievs par viņu ir apžēlojies, jo Ābrahams ir ticējis apsolījumam. Bet ikviens apsolījums sevī ietver Kristu – ja nebūtu šī Starpnieka, tad Dievs pret mums tā neizturētos. Tā nu starp Ābrahama un mūsu ticību nav citas atšķirības, kā vien – ka Ābrahams ticējis Kristum, kam vēl tikai bija jānāk, bet mēs ticam Kristum, kas jau ir nācis un atklājies. Šajā pašā ticībā mēs visi tiekam taisnoti.