Vienīgais līdzeklis, kā cilvēks var tikt izglābts

“Viņš tiks nodots pagāniem un apsmiets, un mocīts, un apspļaudīts. Un tie šaustīs viņu pātagām un nonāvēs, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” [Lk.18:32-33]

Daudzi domā, ka, ja reiz ticība Kristus ciešanām un nāvei, kas cilvēcei dāvāja samierināšanos ar Dievu, ir vienīgais līdzeklis, kā cilvēks var tikt izglābts, tad Kristum būtu vajadzējis nākt pasaulē tūlīt pēc cilvēka grēkā krišanas. Kā gan ticība kaut kam, kas notika 4000 gadus pēc grēkā krišanas, varēja būt vienīgais pestīšanas ceļš visiem cilvēkiem neatkarīgi no tā, kad viņi dzīvoja? Bet šis iebildums varētu būt vērā ņemams tikai tad, ja šos 4000 gadus cilvēki neko nebūtu zinājuši par gaidāmajām Kristus ciešanām un nāvi, kas izpirktu cilvēci no grēka vainas. Bet tas tā nav. Jau Ēdenes dārzā pirmajiem cilvēkiem tika apsolīta palīdzība no Cilvēka Dēla, kas cietīs un mirs, un visi pravieši atsaucās uz šo Mesiju, kas glābs pasauli. Viņi aprakstīja Viņa izpērkošās ciešanas tik pat precīzi, kā to izdarīja pats Jēzus šodienas Svēto Rakstu lasījumā. Patiešām, Vecās Derības pravietiskie raksti piedāvā tik daudz detalizētas informācijas par šo tēmu, ka reizēm pat sāk šķist, ka pravieši jau bija skatījuši Jēzus Kristus ceļu no Ģetzemanes līdz pat Golgātai.

Bet kāpēc Dievs ar praviešu starpniecību tik precīzi informēja par šo notikumu? Pirmkārt, tas bija tāpēc, ka Viņš vēlējās būt drošs, lai visi tie, kas dzīvoja pirms Kristus, varētu iegūt grēku piedošanas, dievišķās žēlastības un mūžīgās pestīšanas mierinājumu, ticībā, ja paļausies uz gaidāmā Mesijas glābjošajām, vietnieciskajām un izpērkošajām ciešanām. Visi, kas gāja pazušanā pirms Kristus atnākšanas, tika nosodīti tikai tāpēc, ka viņi nevēlējās neko dzirdēt un zināt par šiem bagātīgajiem mierinošajiem apsolījumiem. Tā vietā viņi šos praviešus ar izsmieklu noraidīja un uzskatīja viņu runas par tukšiem izdomājumiem.

Pat pēc Kristus miesā nākšanas pravietojumi par Viņa ciešanām un nāvi nezaudēja nozīmi un spēku. Gluži pretēji, tie ir īpaši nozīmīgi un spēcīgi tamdēļ, ka visi šie pravietojumi ir piepildījušies visas pasaules acu priekšā, un tamdēļ, ka Tas, kurš tika krustā sists krustā, Savā godībā patiesi augšāmcēlās no mirušajiem. Tāpēc pravietojumi runā uz visiem cilvēkiem: “Kristus ir miris par mūsu grēkiem saskaņā ar Rakstiem. Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi. Ļaujieties salīdzināties ar Dievu!”

Vecās Derības laikā šie pravietojumi aicināja visus cilvēkus remdēt slāpes plašajā žēlastības un pestīšanas straumē, ko Dievs bija apsolījis. Bet kopš Jaunās Derības laikiem Vecās Derības pravietojumi un Jaunās Derības apustuliskā sludināšana plūst kā dubulta straume visur tur, kur ir grēcinieki, kuriem nepieciešama pestīšana no žēlastības. Krustā sistais stāv pasaules vēstures vidū kā zīme, kā karogs, uz kuru pravieši norādīja kā uz nākamības notikumu, un, uz kuru apustuļi un evaņģēliskie sludinātāji atsaucas kā uz jau notikušu faktu, norādot uz Dieva Jēru, kurš nesa pasaules grēkus. Kā Jānis Atklāsmes grāmatā raksta, ka Kristus ir krustā sists jau kopš pasaules radīšanas [Atkl.13:8].

Lai šie vārdi mūs Kristus Ciešanu laikā katru dienu pamudina svētā klusumā meklēt praviešu rakstus, gan lai atrastu norādes uz Kristu, kas mūsu labā uzņēmās ciešanas un nāvi, gan lai ieraudzītu kā spogulī mūsu grēku negantību un Dieva dusmas par tiem. Arī Vecās Derības praviešos mēs atradīsim pilnīgu vēsti par savu grēku izpirkšanu un par dievišķās mīlestības un žēlastības bagātībām. Mēs pēc savas grēkā kritušās dabas esam pilnīgi neredzīgi, lai to visu paši ieraudzītu, tāpēc vienkāršā ticībā lūgsim Kristu atvērt mūsu acis. Tad arī mēs piedzīvosim Kristus Vārda spēku, kas saka: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” [Lk.18:42]