Apgraizīšanu nedrīkst uzspiest

“Bet pat mans pavadonis Tits, grieķis, netika spiests apgraizīties.” [Gal.2:3]

Vārdi “netika spiests” pietiekami skaidri parāda, kādas bijušas šīs pārrunas un to iznākums, proti, apgraizīšanu nedrīkst uzspiest pagāniem.

Pāvils nav noraidījis apgraizīšanu tā, it kā pats Dievs to būtu nolādējis; viņš arī ne ar darbiem, ne ar vārdiem nav centies piespiest jūdus no tās atteikties. Taču Pāvils noraida apgraizīšanu kā lietu, kas nepieciešama attaisnošanai, jo arī tēvi ir tikuši attaisnoti nevis apgraizīšanas dēļ.

Ticīgie jūdi, kuri vēl bija vāji un dedzīgi cīnījās par Bauslību, dzirdēdami, ka apgraizīšana nav nepieciešama attaisnošanai, nespēja to saprast citādi, ka vien ka Pāvils pasludina apgraizīšanu par pilnīgi nevajadzīgu un nolādētu. Viltus apustuļi vēl vairāk stiprināja šo ticībā vājo jūdu aplamo uzskatu, tā kā šīs šķietamās netaisnības sarūgtinātās sirdis sāka uzskatīt Pāvila mācību par ļoti apšaubāmu.

Tātad Pāvils nevienu, kurš ir gribējis apgraizīties, nav piespiedis palikt neapgraizītam, tikai ikvienam bija jāzina, ka apgraizīšana nav nepieciešama attaisnošanai. Viņš ļāva jūdiem ar brīvu sirdsapziņu paturēt Bauslību, kamēr tie saprata, ka iemantojuši taisnību tikai ar ticību, nevis ar Bauslības vai apgraizīšanas palīdzību.

Pāvils būtu varējis ļaut, lai Tits tiktu apgraizīts, taču viņš negribēja to darīt, jo redzēja, ka ir tādi, kuri vēlas viņu piespiest. Ja tie, kuri uzstāja, ka apgraizīšana ir nepieciešama, būtu to panākuši, varētu secināt, ka apgraizīšana ir nepieciešama attaisnošanai, un Bauslības aizstāvji būtu guvuši virsroku.

Pāvils saka: šajās pārrunās visi apustuļi ir piekrituši un Baznīca ir atzinusi, ka Titam nav jātiek apgraizītam. Tas ir spēcīgs, stingrs un ļoti pārliecinošs pierādījums, kas vēršas pret viltus apustuļiem.