Tikai no Dieva žēlastības

“Bet, kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis, labpatika.” [Gal.1:15]

“Kad Dievam labpatika”

Tas ir, it kā Pāvils gribētu sacīt: tā ir tīra un nenovērtējama Dieva žēlastība, ka Viņš mani, tik nekrietnu cilvēku, Dieva zaimotāju, vajātāju un aplaupītāju, ne tikai saudzē, bet vēl arī dāvā man pestīšanu, Garu, Savu Dēlu Kristu, apustuļa amatu un mūžīgo dzīvību.

Tāpat Dievs ir žēlīgi uzlūkojis arī mūs, kas esam bijuši to pašu grēku apgrūtināti. Turklāt Viņš ne tikai no Savas žēlastības Kristus dēļ ir piedevis visu mūsu bezdievību un zaimus, bet arī apveltījis mūs ar Saviem vislielākajiem žēlastības darbiem un garīgajām dāvanām. Taču daudzi no mums ne tikai nepateicas Dievam par šo neizteicamo žēlastību, aizmirsdami par saņemto šķīstīšanu no vecajiem grēkiem [2.Pēt.2:9] un Viņa dāvāto žēlastību, bet atkal atver durvis velnam un sāk izjust apnikumu pret Vārdu. Daudzi to sagroza un iedibina jaunus maldus.

“..kas mani no mātes miesām izredzējis”

Šis ir ebreju valodai raksturīgs izteiksmes veids. Tas nozīmē: Viņš mani ir svētījis, norīkojis, sagatavojis, proti – kad vēl biju mātes miesās, Dievs jau iepriekš paredzēja, ka viss notiks šādi: es tik lielā neprātā plosīšos, cīnīdamies pret Dieva draudzi, un tad Viņš tikai Savas žēlastības dēļ izraus mani no manas cietsirdīgās dzīves, lai vestu uz patiesības un pestīšanas ceļa.

Tā Pāvils pilnīgi noraida visus nopelnus un dod godu vienīgi Dievam, sev paturēdams tikai kaunu un negodu, itin kā gribētu sacīt: tā nu šī dāvana man ir sniegta tikai no Dieva žēlastības.