Atgriešanas līdzekļi

Lai arī atgriešanas cēlonis ir vienīgi Dievs, Viņš tomēr neatgriež cilvēkus tiešā veidā, bet gan lieto šim nolūkam konkrētus, noteiktus līdzekļus. Šo patiesību aizstāv luteriskās ticības apliecības, oponējot visiem jūsmotāju novirzieniem (kalvinismam, anabaptismam utt.). Konkordijas formula paziņo:

Vēl vairāk, gan senatnes, gan mūsdienu jūsmotāji ir mācījuši, ka Dievs atgriež cilvēkus un ļauj viņiem iepazīt Kristu caur Svēto Garu, bez kādu radītu līdzekļu vai instrumentu palīdzības, tas ir, bez ārējas sludināšanas un Dieva vārda uzklausīšanas.

Ar šiem vārdiem Konkordijas formula atklāj arī pašus līdzekļus, ar kuru palīdzību Svētais Gars izraisa cilvēka sirdī atgriešanos jeb atdzimšanu, proti, “ārējo sludināšanu un Dieva vārda uzklausīšanu.” Kā jau mēs pieminējām iepriekš, atgriešanās patiesībā nozīmē vienīgi to, ka cilvēks, kurā bauslība izraisījusi grēku nožēlu, sāk ticēt Kristum, savai pestīšanai uzticoties Evaņģēlija dievišķajiem apsolījumiem. Tādēļ Evaņģēlijs ir šīs ticības objekts; taču vienalicīgi tas ir arī atgriešanas līdzeklis. To pašu līdzekli, ar kura starpniecību Dievs piedāvā cilvēkam Kristus nopelnus (dodošais jeb piedāvājošais Evaņģēlija spēks), Viņš izmanto arī tam, lai izraisītu ticību piedāvātajai žēlastībai (efektīgais jeb darbīgais Evaņģēlija spēks).

Šo patiesību skaidri māca Svētie Raksti, piem., Rom.10:17: “Tātad ticība nāk no sludināšanas;” Jēk.1:18: “No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu;” 1.Tes.1:5: “Jo mūsu Evaņģēlija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā Garā un stiprā pārliecībā;” 2.Tes.2:13-14: “Jo Dievs jūs no paša sākuma izraudzījis pestīšanai gara dzīves svētumā un patiesības ticībā, aicinādams jūs uz to ar mūsu sludināšanu;” 1.Tes.2:13: “Jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar savu spēku jūsos, kas ticat.”

Šīs Rakstu vietas pierāda, ka Evaņģēlijs nav “nedzīvs burts,” bet gan dzīvs un spēka pilns liecinieks (Jņ.6:36), jo Svētais Gars allaž darbojas tajā, rakstot cilvēku sirdīs tā dievišķos apsolījumus (Gal.3:1-5; Rom.1:16; Jes.55:11).

Luters šajā sakarā raksta:

Turpretī Dieva vārdam ir spēks, ja to nopietni ņem vērā, klausās un liek lietā, un tas nekad nepaliek bez augļiem, bet vienmēr modina jaunu sapratni, prieku un svētbijību un šķīstas sirdis un domas, jo tas nav ne kūtrs, ne miris, bet gan darbīgs un dzīvs vārds.

Tādēļ Evaņģēlijs ir iedarbīgs līdzeklis, ar kura palīdzību Svētais Gars izraisa cilvēkā ticību jeb atgriešanos.

Tā kā Evaņģēlijs ir saistīts ar Kristību (Ap.d.2:38) un Svēto Vakarēdienu (Mt.26:26-28) tad arī sakramenti ir iedarbīgi līdzekļi, ar kuru palīdzību Svētais Gars vai nu izraisa ticību (Kristība: Tit.3:5), vai stiprina to (Svētais Vakarēdiens: 1.Kor.11:26), citiem vārdiem, ar kuru palīdzību Viņš vai nu atgriež grēciniekus (zīdaiņus), vai stiprina un uztur ticībā tos, kas ir jau atgriezti (pieaugušo Kristība; Svētais Vakarēdiens).

Evaņģēlijs ir tas līdzeklis, ar kura palīdzību Svētais Gars izraisa cilvēkā ticību jeb atgriešanos, savukārt bauslība tiek lietota, lai sagatavotu grēcinieku atgriešanai. Pestījošā ticība nekad nevar pastāvēt tādā cilvēkā, kurš nav iepriekš atzinis savu grēcīgumu un nolemtību (Ps.34:18; 51:17; Jes.66:2; Ap.d.2:37-41; 16:27-31).

Tādēļ patiesa atgriešanās sevī ietver gan grēku nožēlu (satriektība, sirdsapziņas pārmetumi), ko izraisa bauslība, gan ticību, kuru izraisa Evaņģēlijs. Tādēļ grēcinieku atgriešanai ir nepieciešams, lai pirms Evaņģēlija sludināšanas vai līdz ar to notiktu arī bauslības sludināšana (Rom.3:19-20). Citiem vārdiem, Evaņģēlija un bauslības sludināšanai ir allaž jāiet roku rokā, ievērojot gan pareizas to savstarpējās attiecības, gan to konkrētās funkcijas un mērķus (Lk.24:47).

Konkordijas formula saka:

Šīs divas mācības [bauslība un Evaņģēlijs] .. ir arvien rūpīgi jāmāca Dieva Baznīcā, [..] tomēr ir jāievēro atšķirības starp tām, kuras mēs pieminējām, lai bauslības un tās draudu sludināšana [..] liktu bailēs notrīcēt grēkā dzīvojošo cilvēku sirdīm, kuras atzītu un nožēlotu savu grēku; taču ne tā, lai viņi pilnīgi zaudētu dūšu un kristu izmisumā, bet lai [..] viņus no jauna stiprinātu un mierinātu svētā Evaņģēlija sludināšana, vēsts par Kristu, mūsu Kungu, proti, ka tiem, kas tic Evaņģēlijam, Dievs Kristū piedod visus grēkus, Viņa dēļ pieņem mūs kā savus bērnus un vienīgi no savas žēlastības, bez jebkādiem viņu pašu nopelniem, attaisno un pestī viņus.

Hollacs raksta tādā pašā garā:

Atgriešanās šaurākā nozīmē ir tas žēlastības akts, kura rezultātā Svētais Gars ar bauslības vārda starpniecību rosina grēciniekā patiesu grēku nožēlu un ar Evaņģēlija vārda starpniecību rada viņā patiesu ticību Kristum, ļaujot viņam gūt grēku piedošanu un mūžīgo pestīšanu.

Bauslības sludināšanu veicina un sekmē arī pārbaudījumi un ciešanas (Lk.15:14-18; Ap.d.16:26-30; Ps.119:71), kas piemeklē cilvēkus un arī daudzās šīs pasaules svētības, ar kuru palīdzību Dievs aicina cilvēkus uz atgriešanos (Rom.2:4). Šī iemesla dēļ šos konkrētos līdzekļus, ar kādiem Dievs uzrunā cilvēkus, mēdz dēvēt par bauslības sludināšanu darbībā. Tomēr nedz Dieva dusmu, nedz Viņa labuma izpausme nevar aizstāt Dieva vārda sludināšanu; jo vienīgi tas ir līdzeklis, ar kura starpniecību Svētais Gars darbojas cilvēkos, izraisot viņu atgriešanos (Mk.16:15-16).

Uz argumentu, ka, tā kā atgriešanos izraisa vienīgi dievišķais monergisms, tad ārējie līdzekļi nav nepieciešami (kalvinisms, jūsmotāji), mēs atbildam, ka dievišķais monergisms, bez šaubām, izslēdz pašu cilvēku līdzdalību, taču ne paša Dieva noteikto līdzekļu izmantošanu.

Konkordijas formula šajā sakarā raksta:

Šo mācību par mūsu dabiskās brīvās gribas nespēju un samaitātību, kā arī mūsu atgriešanos un atdzimšanu, proti, ka tas ir vienīgi Dieva darbs un nav mūsu pašu spēkos, nekristīgā veidā sagroza izkropļo jūsmotāji un epikūrieši; [..] jo viņi saka, ka, tā kā pēc savas dabas viņi nav spējīgi atgriezties pie Dieva, tad viņi allaž ar visu savu spēku pretosies Dievam vai arī gaidīs, līdz Viņš atgriež tos ar varu, pretēji viņu gribai; vai arī, tā kā garīgās lietās viņi neko nespēj, bet viss šeit notiekošais ir vērtējams vienīgi kā Dieva Svētā Gara darbība, tad viņi nedz ņems vērā, nedz uzklausīs, nedz lasīs ne Dieva vārdu, ne Sakramentu, bet gaidīs līdz Dievs bez jebkādu līdzekļu palīdzības sniegs viņiem no debesīm savas dāvanas, tā ka viņi patiešām sajutīs un atzīs to, ka Dievs ir viņus atgriezis.

Luters:

Dievs nedod iekšējās lietas savādāk, kā caur ārējām. Un Viņš nesūta Svēto Garu šķirti no vārda.