Kad Dievs grib sodīt

“Mana tauta iznīkst kopā ar viņiem aiz atziņas trūkuma, un tā negrib neko mācīties. ..Tad Es atmetīšu arī tevi. ..Jo vairāk viņu top, jo vairāk viņi grēko pret Mani, tāpēc Es pārvērtīšu viņu godu kaunā.” [Hoz.4:6-7]

Dievs ir pacietīgs un dižens labsirdībā, jo spēj saglabāt mieru un klusēt simtiem gadu, ļaujot grēcīgajiem uzkāpt ļoti augstu nesodītiem. Bet retais zina, jeb, precīzāk sakot, reti kurš tic, ka Dievs briesmīgi sodīs pasaules aklumu, ka tā nav uzņēmusi glābjošo patiesību, bet labprātāk to zaimojusi un vajājusi. Tāpēc Dievs sūta tiem iedarbīgus maldus, ka tie sāk ticēt meliem. [2.Tes.2:11]

Apustuļu laikos un vēlāk Evaņģēlijs spēcīgi izplatījās Arābijā, Sīrijā, Ēģiptē, Grieķijā un citās valstīs. Bet, kad cilvēkus Evaņģēlijs sāka garlaikot, tad radās daudz sektu un cēlās zaimotājs Muhameds. Kopš tā laika viņi ir pametuši Kristu un godina Muhamedu.

Tāpat tas notiks arī citviet, kur valda nepateicība un tiek nopelts visuglābjošais svētais Vārds, kas tiek skaidri un šķīsti sludināts.

Pēc spožas gaismas sekos biedējoša tumsa.

Kad Dievs grib sodīt kādus ļaudis vai valstis, visupirms, Viņš atņem krietnus un dievbijīgus mācītājus un sludinātājus, kā arī gudrus, dievbijīgus un godīgus valdniekus un ierēdņus.

Tad tauta kļūst pārdroša un jautra, un ir apmierināta, ka var darīt visu pēc sirds patikas, ka arī nebēdā par patiesību un dievišķo mācību, ja vien var darīt, ko vēlas.

Bet tad Dievs pieliek cirvi pie koka saknes, un drīz vien to nocērt.