Cilvēka Dēls

Lai gan tituls “cilvēka dēls” Ecēhiēla grāmatā tiek lietots attiecībā uz pravieti, identificējot viņu kā Dieva vārdā runājošu cilvēku, tomēr teoloģisko fonu šī termina lietojumam Jaunajā Derībā veido galvenokārt Daniēla grāmata.

Cilvēka Dēla teoloģija attīstījās jau periodā starp Vecās un Jaunās Derības rašanos. Piemēram, 1.Enoha grāmatā tiek komentēts un interpretēts Dan.7:13-14 atainotais Cilvēka Dēls. Cilvēka Dēls pārstāv cienījamo sirmgalvi un valda pār Dieva ļaudīm viņa vietā (1.Enoha 46:1-8; 48:1-10).* Tiek apliecināta Cilvēka Dēla iepriekšeksistēšana un Viņš tiek identificēts kā Svaidītais (Mesija), kurš kļūs par gaismu nejūdiem (1.Enoha 48:1-10). Viņš tiek identificēts arī ar Gudrību un Viņa pārziņā būs augšāmcelšanās un tiesa (1.Enoha 49:1-4; 51:1-5).

Kad Jēzus nosauca sevi par “Cilvēka Dēlu”, jūdaismā šim terminam jau piemita teoloģiska nozīme. Runājot par sevi trešajā personā, Jēzus visbiežāk izvēlējās tieši šo titulu. Jaunajā Derībā tas tiek atkārtots apmēram astoņdesmit astoņas reizes, astoņdesmit četras no kurām ir atrodamas četros evaņģēlijos, bet divas – Atklāsmes grāmatā (1:13 un 14:14). Evaņģēlijos tas tiek lietots saistībā ar visu Kristus kalpošanu, bet īpaši saistībā ar pasludinājumiem, kuros teikts, ka Viņa nāves un augšāmcelšanās dēļ Viņš nāks atkal kā soģis (Mt.24:30; 26:64; salīdz. Ps.8:3-9). Tas, ka Jēzus izmanto šo titulu attiecībā uz sevi un savu kalpošanu, nozīmē, ka Viņš ir Vecās Derības Cilvēka Dēla pravietiskā atainojuma un vārda piepildījums (Dan.7:13-14; Ps.8:3-9; salīdz. arī Ps.2:12). Tieši tādā aspektā Viņu atpazīt tiek aicināti arī klausītāji. Viņš ir Dieva izredzēts (Jes.42:1; 49:7) ieņemt Israēla vietu (Jes.49:3) un arī nejūdu vietu (Jes.49:6), lai tos pārstāvētu Dieva priekšā (Jes.53:12). Viņš ir tas, kurš dibinājis Dieva Valstību (Atkl.1:6), ietverot tajā gan jūdus, gan nejūdus, darīdams to pats caur savu nāvi un augšāmcelšanos (Mk.8:31; Atkl.1:5-6).

Marijas dēls Jēzus Bībelē tiek apveltīts ar trim vareniem tituliem: “Kristus”, “Kungs” un “Cilvēka Dēls”. Protams, ka uz Jēzu tiek attiecināti arī daudzi citi aprakstoši vārdi un termini, kuri palīdz pilnībā izskaidrot šos trīs varenos titulus, kā, piemēram, Pestītājs, Svētais, Glābējs. Papildus tam, ir arī termini, kuri apraksta Viņa būtību un personu, tādi kā Dieva Dēls, Jāzepa dēls. Vēl ir termini, kuri ataino Viņa būtības noslēpumu, tādi kā Logos, gaisma, patiesība. Taču trīs lielākie, Jēzum no Nācaretes piešķirtie tituli, identificē un ietver sevī visu, par ko Dieva Dēls kļuva un ko viņš veica cilvēku dzimtas dēļ.

Tituls “Kristus” (“Mesija”) norāda uz Jēzu no Nācaretes kā uz izredzēto, svaidīto pasaules Pestītāju. Savas pestījošās darbības rezultātā Viņš kļuva par Dieva ļaužu, par baznīcas “Kungu”. Papildus tam, būdams Kristus un Dieva tautas Kungs, Viņš ir arī “Cilvēka Dēls”, respektīvi, valdnieks pār visu vēsturi, pār cilvēku dzimumu un Dieva pēdējo tiesu. Tituls “Cilvēka Dēls” tiek piešķirts Jēzum tāpēc, ka Viņš ir Cilvēks, kurš pārstāv Dieva ļaudis debesu Tēva priekšā, būdams Kristus, samierinot tos ar Tēvu. Un tagad, kā baznīcas Kungs, šis Cilvēka Dēls būs arī visas cilvēces un pasaules Kungs un Soģis.

Tituls “Cilvēka Dēls” ne vien identificē Dieva Dēlu Jēzu kā patieso cilvēku, kurš nācis, lai ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos aizvietotu cilvēku dzimumu, bet ar to tiek uzsvērts arī fakts, ka Jēzus Kristus kā cilvēks tika paaugstināts unikālā veidā, kļūstot par Cilvēku, kurš Dieva Tēva vārdā valda pār visu.

Vecās Derības pamats, ebreju literatūra posmā starp Vecās un Jaunās Derības rašanos un Jēzus atklāsme pašam par sevi Jaunās Derības liecībā – tas viss norāda, ka, attiecinot uz Dievu – cilvēku Jēzu titulu “Cilvēka Dēls”, tiek uzsvērts, ka Viņš pārstāv Dieva ļaudis, dibinot tiem Dieva valstību, un arī valda pār Dieva ļaudīm (un tiesā visu pasauli) Dieva Tēva vārdā, pārstāvot Viņa varu. Tieši šādas domas tiek paustas arī Dan.7:13-14, stāstot par to, ka “kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā” pienāca pie “cienījamā sirmgalvja” un Viņam tad tika piešķirta “vara, godība un valdīšana”, lai tie no visām tautām, tautībām un valodām, kas tiks vesti Viņa Valstībā, pielūgtu Viņa mūžīgi mūžos.

* – Jāievēro, ka 1. Enoha grāmatā Cilvēka Dēls netiek atainots ar baltu galvu un sirmiem matiem, kā to dara Jānis Atklāsmes 1. nod. Dažādās Enoha 1. daļas tiek datētas, sākot ar 2. gs. pirms Kr. līdz 1. gs. pēc Kr. dz.