Līdzdaļa ciešanās

Cilvēks iemācās ticēt tikai pastāvīgi dzīvojot šajā pasaulē.

Cilvēkam ir pilnībā jāatmet centieni kaut ko no sevis izveidot, vai tas būtu svētais, atgrieztais grēcinieks, mācītājs, taisnotais vai netaisnais, slimais vai veselais.

Ar pasaulīgumu es domāju nekurnot dzīvot savas dzīves pienākumos, problēmās, veiksmēs un neveiksmēs, pārdzīvojumos un sarežģījumos.

Tā rīkojoties mēs pilnībā nododamies Dieva rokās, un nopietni uztveram nevis savas, bet Dieva ciešanas pasaulē – vērojot Kristu Ģetzemanē. Tā, es domāju, tā ir ticība, tā ir metanoija (prāta maiņa), un tikai tā var kļūt par cilvēku un kristieti.

Kā veiksme mūs varētu padarīt augstprātīgus vai neveiksme aizvest neceļos, ja mēs līdzdalāmies Dieva ciešanās ar šādu savu dzīvi?