Pēdējā diena pienāks pēkšņi un negaidīti

“Jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” [Lk.21:35-36]

Ja Dievs paziņotu cilvēcei par pēdējo dienu pat tikai vienu stundu iepriekš, daudzi joprojām turpinātu domāt, ka viņiem vēl ir laiks nožēlot grēkus un atgriezties. Viņi mierinātu sevi ar domu, ka tieši pirms žēlastības laika beigām tie vēl varētu paspēt vērsties pie Dieva un lūgt, lai Viņš tos pieņem, jo Viņš taču ir žēlsirdīgs Dievs.

Bet Dievs ir atcēlis šādu nepatiesa mierinājuma iespēju cilvēkiem. Raksti mums māca, ka pēdējā diena pienāks pēkšņi un negaidīti. Tāpat kā daudzi mirst bez brīdinošām pazīmēm par veselības pasliktināšanos, par pieaugošu slimību vai arī nepiedzīvojot vecumdienu vājumu, tāpat nekas netiks paziņots par pēdējās dienas atnākšanu, tās pienākšana netiks iepriekš darīta zināma. Tā nāks kā zaglis naktī, kā zibens no debesīm “visiem, kas dzīvo zemes virsū”, kā mūs informē šodienas Bībeles teksts. Pat dievbijīgie par to pirms tam nesaņems nekādu brīdinājuma vēsti.

Mednieks liek slazdus un slēpj tos no medījuma, kuru vēlas noķert, un viņš pēc iespējas izvairās no jebkāda trokšņa, kas varētu nodot, cik tuvu viņš ir savam upurim. Dzīvniekam bez kādām aizdomām klīstot pa mežu, mednieks pēkšņi izlaužas no biezokņa un uzmet cilpu savam laupījumam, kas to negaida. Drebošais dzīvnieks ātri un stingri tiek sasiets, līdz tas nespēj kustēties. Tad mednieks to aiznes, lai tas saņemtu nāves dūrienu ar asu, spīdīgu asmeni. Tādā pašā veidā Dievs slepeni gatavo savu pēdējo dienu aplami drošajai pasaulei. Neviena cilvēka dvēsele, nedz zemes radība, nedz pat debesu eņģeļi nezina to brīdi, kad notiks šis lielais un briesmīgais notikums.

Līdz pēdējās dienas atnākšanai pasaule turpinās vārtīties savos grēkos, dzīvojot tā, kā vienmēr dzīvojusi: ēdot un dzerot, pērkot un pārdodot, būvējot un stādot, smejoties un jokojot, ņirgājoties un zaimojot. Ticīgajiem pasaule saka: “Nerunā ar mani par šo pēdējo dienu, par elli un sodu. Tie visi ir priesteru radīti izdomājumi, lai mūs tikai biedētu.” Bet lūk! Kamēr pasaule turpinās savā bezrūpīgajā manierē ņirgāties par visu svēto, tikmēr debesis pēkšņi atvērsies, un parādīsies Jēzus Kristus. Viņš būs tērpies visas cilvēces Lielā Tiesneša apģērbā, un Viņu ieskaus tūkstošu tūkstoši eņģeļu ar liesmojošiem zobeniem. Erceņģelis kā ar tūkstoš vētru varenu bazūnes skaņu satricinās no šausmām drebošo radību. Mirušie celsies un visa pasaule sastings bailēs. Kristus ienaidnieki tad jau sajutīs savās sirdīs gaidāmo sodu un viņu gaudošana piepildīs zemi. Tikai dievbijīgo pulki pacels savas balsis “Aleluja!” saucienos, priecājoties par sava Glābēja parādīšanos.

Tiem, kas nebūs nožēlojuši grēkus un atgriezušies, tad vairs nebūs laika pārdomāt. Žēlastības laiks būs beidzies līdz ar Tiesneša parādīšanos. Šajā brīdī Dieva dusmas kā milzu kalni nospiedīs to cilvēku dvēseles, kuri nav patiesi gatavojušies dusmu dienai ar patiesu grēku nožēlu. Viņi visi sērās kliegs, nolādēs savu dzimšanas dienu un tiem vairs nebūs kur bēgt un paslēpties. Savās ciešanās viņi sauks “uz kalniem un klintīm: “krītiet pār mums un apslēpiet mūs no tā vaiga, kas sēd tronī, un no Jēra dusmām! Pār viņiem ir nākusi lielā dusmu diena, un kurš tajā var pastāvēt?”” [Atkl.6:16-17]. Debesis savelsies kā rakstu rullis un pazudīs, un elle iebrāzīsies, atvērs savus ugunīgos žokļus un uz mūžīgiem laikiem aprīs visus savus bērnus.

Šī briesmīgā aina var notikt jau šodien, pat šajā pašā stundā, un tai vajadzētu mūs mudināt tūlīt pat celties un glābties Jēzus Kristus brūcēs. Paliksim tur un būsim “nomodā, ik brīdi lūgdami, lai spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā” [Lk.21:36].