Valdīšana parāda, kāds vīrs ir valdnieks

Lai gan visu cilvēku sirdis ir visuvarenā Dieva rokā, tomēr ne velti par ķēniņiem un valdniekiem sacīts (Sal.pam.21:1): “Ķēniņa sirds ir Tā Kunga rokā tāpat kā ūdens strauti, un Viņš liek tai noliekties turp, kurp Viņš grib.”

Tā Dievs grib lielos kungos modināt bijību, lai tie nemēģinātu īstenot tādus nodomus, kas nav Dieva iedvesti. Citu cilvēku darbi var atnest postu vai labumu tikai viņiem pašiem vai varbūt vēl nedaudziem cilvēkiem, savukārt kungi ir iecelti amatā, tā ka viņi ar savu valdīšanu atnes postu vai labumu daudziem. Tādēļ arī Svētie Raksti dievbijīgus kungus sauc par Dieva eņģeļiem (1.Sam.29:9), jā, arī par dieviem (Ps.82:6). Turpretī tādus valdniekus, kuri nes postu, Raksti sauc par lauvām (Cef.3:3), pūķiem un plēsīgiem zvēriem (Jer.51:34, 38); viņus pašus Dievs norāda kā vienu no nelaimēm, runādams par mēri, dārgiem laikiem, karu un plēsīgiem zvēriem (Ec.14:13–23).

Jo cilvēka sirds pēc savas dabas ir tāda, ka tā itin viegli kļūst pārgalvīga, un, ja cilvēka rokās vēl ir dota vara, manta un gods, tas kļūst par spēcīgu pamudinājumu uz pārgalvību un ļauj sajust tik lielu drošību, ka cilvēks itin drīz aizmirst par Dievu un neievēro arī savu padoto. Ja ir iespēja nesodīti darīt ļaunu, šāds cilvēks atļaujas visu, kas vien viņam ienāk prātā, pēc vārda būdams kungs, bet pēc darbiem – īsts nezvērs.

Tādēļ arī gudrais vīrs Biants* ir pareizi sacījis: Valdīšana parāda, kāds vīrs ir valdnieks. Jo padotajiem bijība valdnieka priekšā neļauj iebilst. Tādēļ visiem valdniekiem, kam cilvēku priekšā nav iemesla bīties, vairāk nekā citiem cilvēkiem ir jābīstas no Dieva, labi atzīstot Viņu un Viņa darbus un godīgi uzņemoties savas rūpes, – kā svētais Pāvils saka (Rom.12:8): “..Kas valda, lai dara to rūpīgi.”

* – Biants no Priēnes (Mazāzija, 6. gs. pirms Kr.), viens no “septiņiem grieķu gudrajiem”. Ievērojams jurists un tiesnesis.