Atgriešanās ir acumirklīga

Noklausies šo e-publikāciju

Runājot par atgriešanos, ir daudz ticis diskutēts, vai tā ir pakāpeniska, vai acumirklīga. Tā kā atgriešanās pamatā ir ticība, kuru sirdī iededz Svētais Gars, tad ir skaidrs, ka tā notiek acumirklī, proti, tajā brīdī, kad Svētais Gars ar žēlastības līdzekļu palīdzību izraisa grēku nožēlas pārņemtā grēciniekā ticību. Tādējādi, tiklīdz kā grēku nožēlas pilns grēcinieks gūst pirmo ticības dzirksti, viņš ir jau pilnībā atgriezies. Kalovs:

“Atgriešanās notiek momentāni, [..] itkā acumirklī.”

Atgriešanos varētu dēvēt par pakāpenisku vienīgi tādā gadījumā, ja pie atgriešanās pieskaita arī noteiktus notikumus (sagatavošanas darbus), kuri parasti to ievada. Pie šiem sagatavošanas darbiem ir pieskatāma dievišķās bauslības darbība, grēcinieka pārliecība par savu vainu un pelnītu sodu, sirdsapziņas izbaiļu izraisītais nemiers un tamlīdzīgi. Tomēr, runājot pēc būtības, šīs Svētā Gara veiktās darbības vienīgi sagatavo grēcinieku atgriešanai, jo pati atgriešanās būtībā notiek vienīgi tajā brīdī, kad Svētais Gars ar Evaņģēlija starpniecību pārvērš izmisušo un nomākto grēcinieku, rosinot viņā priekpilnu ticību Kristum.

Šī iemesla dēļ mēs nevaram runāt par kādu starpposmu starp atgriešanos un grēcīgo stāvokli (atdzimušais cilvēks, cilvēks, kas atrodas starpstāvoklī), jo šāds uzskats nav biblisks, bet gan sinergisks. Tas nav biblisks tādēļ, ka Svētie Raksti atzīst tikai divas cilvēku šķiras – tos, kas ir atgriezušies, un tos, kas nav, jeb, kas ir viens un tas pats,- ticīgos un neticīgos (Jņ.3:18, 36; Mk.16:16; 1.Pēt.2:25). Saskaņā ar Rakstiem, cilvēks ne uz brīdi nevar atrasties starpstāvoklī, jo šāds starpstāvoklis starp ticību un neticību, starp dzīvību un nāvi vienkārši nepastāv (Lk.11:23).

Teologi, kuri, pretēji Rakstiem, noliedz atgriešanās momentāno dabu un skaidro to kā ilgstošu procesu, kura gaitā grēcinieks vispirms tiek apskaidrots, tad uzmodināts un, visbeidzot, tiek novests līdz lēmumam pieņemt Kristu, parasti to dara sinergisma interesēs, proti, lai aizstāvētu savus maldīgos uzskatus, ka uzmodinātam grēciniekam, galu galā, ir pašam jāatgriež sevi, izmantojot tās garīgās spējas, kuras viņš ir saņēmis no Svētā Gara.

Patiesībā mūsdienu racionālistiski noskaņoto teologu iebildumi pret atgriešanās acumirklīgo dabu nav vērsti pret pašu atgriešanās acumirklīgumu, bet gan pret pestīšanu vienīgi žēlastībā, jo sinergiskais racionālisms uzskata atgriešanos gan par dievišķās žēlastības, gan arī par paša cilvēka centienu rezultātu. Tas aizstāv mācību par “pakāpenisku atgriešanos” un “starpstāvokli” tādēļ, ka, saskaņā ar tā maldīgajiem uzskatiem, Dievs apvelta cilvēku vienīgi ar spējām jeb potenci ticēt, bet ne ar pašu ticību. Viņi apgalvo, ka ticība ir paša cilvēka brīva un apzināta pašnoteikšanās, kura tiek īstenota, izmantojot garīgās spējas, kuras cilvēkam ir nodrošinājis Dievs. Tādēļ ir skaidrs, ka uzbrukums bibliskajai mācībai par acumirklīgo atgriešanos, galu galā, ir vērsts pret atgriešanās dievišķo monergismu, jeb pret pestīšanu vienīgi žēlastībā.

Pats par sevi saprotams, tas, kas attiecas uz sinergismu, attiecas arī uz arminiānismu. Tie abi aizstāv pakāpenisko atgriešanos, jo uzskata, ka cilvēkam, beigu beigās, ir jāatgriežas pašam. Cilvēka griba atgriešanās notikumā nav bezdarbīga, bet kaut kā darbojas. Oponējot šiem maldiem, Konkordijas formula apliecina:

“Uz cilvēku pirms atgriešanās nevar attiecināt darbības veidu, jeb spēju paveikt kaut ko labu garīgās lietās.”