Par zīmi

Fjodora Dostojevska grāmatā “Brāļi Karamazovi” ir nodaļa, kura saucas “Kāna Galilejā”. Pats Dostojevskis to sauc par svarīgāko savas grāmatas nodaļu.

Viens no romāna varoņiem Aļoša, jauns zēns, kurš vēlas kļūt par mūku, ir atnācis atvadīties no sava mirušā garīgā tēva Zosimas. Viņš klusi lūdz Dievu, bet tad no noguruma aizsnaužas pie aizgājēja šķirsta. Slīgstot miegā, viņš izdzird, ka blakus stāvošais mūks, tēvs Paisijs, kurš skaļi lasīja Bībeli, izrunā vārdus: “Un trešā dienā kāzas bija Kānā Galilejā un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un viņa mācekļi tapa aicināti uz kāzām.”

– Kāzas? Kas tās… kāzas..

– Aļošam auļoja kā viesulis caur smadzenēm. Bet tālāk jau sapnī viņš domā: “Ak, šis mīļais brīnums! Nevis pie cilvēku bēdām, bet pie priekiem gāja Kristus, pirmo reizi darīdams brīnumu, palīdzēja cilvēku priekam.. “Kas mīl cilvēkus, tas mīl arī viņu prieku..” To nelaiķis atkārtoja ik brīdi, tā bija viena no viņa galvenajām domām… Nevar dzīvot bez prieka…”

Un tad Āļoša sāk domāt par ūdens pārvēršanu vīnā un pēkšņi viņš redz, ka viņa mirušais garīgais tēvs Zosima, klusi smaidīdams nāk pie viņa. “Šķirsta vairs nav, un viņš tai pašā apģērbā, kā vakar sēdēja ar tiem, kad pie viņa bija sapulcējušies viesi. Seja pavisam atklāta, acis mirdz. Kā gan tā, tātad arī viņš ir dzīrēs, arī aicināts kāzās Galilejas Kānā.. arī aicināts, aicināts un ataicināts, – atskan pār viņu klusa balss.”

Tas patiešām izrādās tēvs Zosima, kurš turpina: “..dzeram jauno vīnu, jauno lielā prieka vīnu; vai redzi, cik daudz viesu? Lūk, līgavainis un līgava .. un viņš Kristus: “Nebīsties no viņa. Viņš mums ir drausmīgs ar savu lielumu, baigs ar savu augstumu, bet bezgalīgi žēlsirdīgs, aiz mīlestības mums līdzīgs tapis un priecājas ar mums, ūdeni pārvērš par vīnu, lai viesu prieks neizsīktu, gaida jaunus viesus, nepārtraukti sauc jaunus un nu jau mūžīgi mūžam. Lūk, nes arī jauno vīnu, redzi, traukus nes.. Kaut kas dega Aļošam sirdī, kaut kas piepeši piepildīja viņu līdz sāpēm, sajūsmas asaras lauzās no viņa sirds.. Viņš izstiepa rokas, iekliedzās un pamodās….” “Un nekad, nekad pēc tam visu mūžu Aļoša nevarēja aizmirst šī brīža. “Šai stundā kāds ņēma mājvietu manā dvēselē!””

Tēvs Zosima agrāk bija sacījis Aļošam, ka viņam nav jāpaliek klosterī, bet jādodas atpakaļ pasaulē un jādzīvo tā, kā dzīvojis Kristus. Līdz šim brīdim Aļoša bija par to bēdājies, bet tagad ar lielu prieku viņš uzņemas jauno aicinājumu: “Pēc trim dienām viņš atstāja klosteri, kas saskanēja ar nelaiķa svētnieka gribu, kas viņam pavēlēja “atgriezties dzīvē””.

Skaistais Dostojevska stāstā ir tas, ka dzirdot evaņģēlija lasījumu Aļoša tiešā ceļā nonāk pie dziļākas tā izpratnes. Kāzu mielasts ir arī diženais debesu mielasts, kurā jaunais pestīšanas vīns dara viesus jautrus un priecīgus. Bet tas nenozīmē, ka teksta tiešā nozīme būtu atmetama un aizvietojama ar alegoriju, bet Dostojevskis ģeniālā veidā abas nozīmes dziļi sasaista kopā: Aļoša redz, ka aiz mīlestības pret mums, kļūdams par vienu no mums un piedalīdamies mūsu priekā, Dievs aicina mūs visus uz mūžīgo prieku viņa debesu kāzu mielastā. Jēzus brīnuma nozīme ir daudz lielāka par pašu brīnumu, tādēļ arī evaņģēlists to nesauc vienkārši par brīnumu, bet par zīmi. Un sapratis tās saturu, Aļoša prieka pilns dodas atpakaļ pasaulē, lai kalpotu cilvēkiem, tāpat kā tiem kalpojis viņa Kungs Kristus.