Iestādīšanas vārdu izpratne pie Pāvila un Jāņa

Kā Pāvils saprot to, ka maize “ir” Kristus miesa un vīns biķerī – Kristus asinis? Nav šaubu, ka saskaņā ar Pāvilu, tie, kas piedalās Svētajā Vakarēdienā, patiesībā bauda maizi un vīnu. Saskaņā ar 1.Kor.10:17 viņi visi ir vienas maizes dalībnieki, un 1.Kor.11:27 un tjpr. apliecina, ka dievgaldnieki patiesībā bauda maizi un vīnu: “Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera.”

Šie vārdi vienmēr pamatoti tiek citēti, iestājoties pret transsubstanciācijas mācību (SA III 6). Ja maize kļūtu par Kristus miesu, par to vairs netiktu runāts kā par kaut ko ēdamu. Un, ja Pāvils būtu uzskatījis to tagad esam tikai par simbolisku maizi, tad viņš būtu izteicies citādi. Bet vai dievgaldnieki saņem tikai maizi un vīnu? Nē, jo “svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās [κοινωνία] ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” (1.Kor.10:16). “Savienošanos ar Kristus miesu” nevar uzskatīt, kā tas daudzkārt ir darīts, par simbolisku izteikumu, kas raksturo baznīcas sadraudzību. Tādā gadījumā, kas varētu būt šī “savienošanās ar Kristus asinīm”? Tādejādi šis apgalvojums patiešām runā par savienošanos ar miesu, kas nodota nāvei “par jums” (1.Kor.11:24) un ar asinīm, kas izlietas uz krusta. Pāvils izvēlas vārdu κοινωνία, savienošanos, viņš izvairās lietot vārdu μετέχειν, būt dalībniekam, kuru viņš lieto attiecībā uz maizi (vienas miesas dalībniekiem, 1.Kor.10:17), un viņš tāpat nerunā arī par miesas ēšanu un asiņu dzeršanu. 1.Kor.10:20 un tjpr. parāda, ka šādi formulējumi nav nejauši, bet pārdomāti: “Bet es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem. Jūs nevarat dzert tā Kunga biķeri un ļauno garu biķeri.” Kāds dzer biķeri, kāds ir dalībnieks [μετέχειν] pie galda, t.i., kāds ēdot pagānu kultā nonāk saistībā ar ļaunajiem gariem, cits Svētajā Vakarēdienā – ar Kristus miesu un asinīm. Šāda “piedalīšanās” un “savienošanās” nodalīšana izsaka dalījumu, kas eksistē attiecībā uz dievgaldnieku attiecībām ar maizi vienas puses un ar Kristus miesu un asinīm no otras puses. Lai paturētu šo dalījumu, Pāvils, iespējams ar nolūku, izvairās lietot izteicienus “baudīt Kristus miesu” un “baudīt Kristus asinis,” kuri kāda iemesla dēļ viņam varēja šķist šaubīgi. Protams, kāds to varētu arī nesaprast, it kā “piedalīšanās Kristus miesā un asinīs” būtu kaut kas pilnīgi garīgs un nevis tik cieša un reāla savienošanās kā tas notiek, kad ēdiens un dzēriens savienojas ar miesu. Bībelē vārds κοινωνία apzīmē visciešāko un dziļāko savienību, kāda vien ir iedomājama starp Dievu un cilvēku (1.Jņ.1:3) un starp Kristus miesas locekļiem, savienību, kuras daļa esam arī mēs (1.Kor.6:15).

Mēs nepareizi saprastu Pāvilu, ja pieņemtu, ka Kristus miesas un asins κοινωνία tiek izveidota kā citādi, nevis ar maizes ēšanu un biķera dzeršanu. Pāvila teiktajā nav iespējams rast apstiprinājumu ieskatam, ka saņēmēja ticība jeb Svētais Gars rada miesas un asins sadraudzību Svētā Vakarēdiena svinēšanas laikā. Tāpat nav iespējams Pāvila 1. vēstulē korintiešiem 10:16 atrast domu, ka maizes laušanas un svētīšanas darbība ir tā, kas rada κοινωνία. (Šo plaši izplatīto ieskatu Virtembergas Bībeles biedrība ir ieteikusi tās izdotās Bībeles lasītājiem, kuros 1.Kor.10:16 vārdi svētīt un lauzt tiek izcelti.) Tur nepārprotami ir pausts: biķeris ir κοινωνία, maize ir κοινωνία.

Tomēr no 1.Kor.10:16 izteiktā apgalvojuma, ka maize ir miesas κοινωνία, mēs šobrīd nevaram secināt, ka pēc Pāvila domām maize nav miesa. Protams, maizes un miesas identitāte nevarētu būt saprasta tā, it kā tikai maize būtu miesa. To Jēzus neapgalvoja, kad Viņš maizi, ko deva saviem mācekļiem, nosauca par savu miesu, jo Viņa miesa arī bija maizē. Identitāte, kas pastāv starp maizi un miesu, par kuru runā Jēzus un arī Pāvils, drīzāk ir jāsaprot tādejādi: Tur, kur ir šī maize, tur ir arī patiesa Kristus miesa; tur, kur šī maize tiek dota un saņemta, tur Kristus miesa līdz ar maizi tiek dota un saņemta. Šajā nozīmē arī Pāvilam maize nav tikai miesas κοινωνία, bet paša Kristus miesa. Tas skaidri izriet no apskatītās rakstu vietas turpinājuma 17.pantā: “Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” Tas nozīmē: tam, kurš piedalās maizē, ir κοινωνία ar Kristus miesu, “jo Kristus miesa ir tā viena maize… Kristus ir tik nepieciešami šajos elementos, ka, esot to daļa, mēs sevi iekļaujam Viņā un tādejādi mēs un Viņš kļūst viens vesels”.

Pārmetums necienīgam dievgaldniekam 1.Kor.11:29 rāda, ka Pāvils apgalvojumu, kas izteikts 1.Kor.11:24 – “Tā ir Mana miesa” – saprata burtiski. Necienīgs Svētā Vakarēdiena baudītājs Kunga miesu, ko vienīgo saņem tajā, nenošķir no parasta ēdiena. Bet ja maizes ēšana un biķera dzeršana ir tie, kas rada κοινωνία ar Kristus miesu un asinīm, tad visi, kas piedalās Svētajā Vakarēdienā, gan cienīgie, gan necienīgie ieiet šajā “κοινωνία”, bet pirmie svētīti, pēdējie tieši pretēji. Un, protams, Pāvils saprot, ka par κοινωνία nevar runāt vienā un tajā pašā nozīmē attiecībā uz necienīgajiem un cienīgajiem un ka attiecībā uz viņiem ir jālieto nevis κοινωνία, bet atšķirīgi izteikumi. Un viņš šajā gadījumā nelieto vārdu κοινωνία. 1.Kor.10:16 un tjpr. Pāvils par necienīgajiem nedomā. Vispārējs likums Jaunajā Derībā – to mēs redzam arī pie Jāņa – ir tāds, ka terminoloģija, kas tiek izmantota aprakstot Svēto Vakarēdienu, attiecas tikai uz normālu cienīgu Svētā Vakarēdiena saņemšanu. Lai cik nopietni baznīca ir uztvērusi Jūdas piedalīšanos pēdējā mielastā, tā tikpat skaidri to ir uzskatījusi par tādu izņēmumu no necienīgas saņemšanas, kurš neskar Sakramenta būtību. Nekad nedrīkstam aizmirst, ka jau apustuļu laikos tikai kristītie, tādejādi tikai Kristus miesas locekļi, tika pielaisti pie Svētā Vakarēdiena kā Kristus miesas un asins sadraudzības un ka jau no pašiem sākumiem mums ir zināms, ka pirms svinēšanas notika ticības apliecināšana (Didahē 14. 1). Tas, kas ir Svētais Vakarēdiens un ko tas dod, vienmēr ir ticis definēts, balstoties uz cienīgu un svētītu saņemšanu. Bet, kad Korintā notiekošais, lika apustulim pieskarties jautājumam par necienīgu piedalīšanos Svētā Vakarēdiena svinēšanā, viņš neatstāj nekādas šaubas par to, ka arī necienīgi dievgaldnieki nonāk ļoti ciešā saistībā ar Kunga miesu un asinīm, tomēr viņiem ne par svētību, bet atnesot tiem sodu. Un šis sods neizpaužas kādos vispārīgos sodos, bet fiziskās konsekvencēs: “Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudzi ir miruši.” (1.Kor.11:30) Šī raksturīgā formulējuma vietā gandrīz varētu likt tādu apgalvojumu: “Tādēļ tik daudziem neveicas viņu darbā un daži ir kļuvuši pavisam nabadzīgi.” Kungs fiziski soda tos, kas necienīgas Svētā Vakarēdiena baudīšanas dēļ ir vainojami Kunga miesas un asins apgānīšanā. Šādu 1.Kor.11:27 un tjpr. skaidrojumu apstiprina tie apgalvojumi, kas izteikti par kristiešu sakramentu (proto)tipiem Vecajā Derībā, kas ir aprakstīti 1.Kor.10:1 un tjpr. Tur Pāvils korintiešus brīdina par maldīgu uzticēšanos domājamajam drošajam Kristības un Svētā Vakarēdiena pestījošajam spēkam: “Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša, un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti, un visi baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus. Bet uz lielāko daļu no viņiem Dievam nebija labs prāts, tie ir izdeldēti tuksnesī.”

Paralēle ir skaidra tikai tādā gadījumā, ja tieši tāpat, kā reiz visi, kas piederēja Dieva tautai, ņēma dalību “kristībā” un baudīja pārdabisko mannas ēdienu un pārdabisko dzērienu, kas iztecēja no Klints, tā tagad visi baznīcas locekļi, t.i., visi dievgaldnieki bauda pārdabisku Svētā Vakarēdiena ēdienu un dzērienu, vai nu sev par svētību, vai sev par sodu. Tāda ir paulīniskā izpratne par iestādīšanas vārdiem. H. Leicmans, iestājoties pret J.Veisa un G.P. Vettera mēģinājumiem apgāzt “maizes” un “miesas” identifikāciju Pāvila 1.vēstules korintiešiem 10:17, piezīmē:

“Tā ir patiesība, ka sakramentālā teoloģija ir pretrunā parastajai tendenci garīgot Pāvila, kurš ir determinēts nepazīt neko no miesas un asinīm, bet tikai augšāmcelto Kungu, teikto. Bet mums šī pretruna ir jāatzīst un nav vienkārši tā jāatmet.”

Paulīniskās mācības par Svēto Vakarēdienu reālisms ir vēl jo pārsteidzošāks, jo apustuļa apgalvojumus pastāvīgi iespaido nepārprotamā tendence novērst jebkuru materiālistiskas dabas pārpratumu attiecībā uz Svēto Vakarēdienu. Tas atklājas, kad mēs salīdzinām viņa apgalvojumus ar formulējumiem svarīgajā rakstu vietā Jņ.6:51b-58. Tas sastāda garās sarunas par maizi no debesīm otro daļu, kura Jāņa evaņģēlijā seko stāstījumam par brīnumaino paēdināšanu. “Maize no debesīm” – saskaņā ar Vecās Derības jēdzienu manna – sarunas, jeb strīda, pirmajā daļā, kas sākas ar 51.a pantu, runā pats Jēzus: “Es esmu dzīvā maize,” “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm.” Ēst šo maizi, kas nākusi no debesīm un dod dzīvību pasaulei (33.p.), nenozīmē neko citu, kā ticēt Viņam. “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tas nesalks, un kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (35.p.) “Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība, un es Viņu celtu augšā pastarā dienā.” (40.) Šī sarunas daļa  pamatoti ir tikusi uzskatīta par rakstos balstīto pamatu mācībai par Kristus garīgo baudīšanu ticībā. Bet tā kļūst par vardarbību pret tekstu, ja šī nozīme tiek attiecināta uz tekstu sākot no 51.b panta: “Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību… kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība , un es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī un Es viņā… Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm.” Šeit debesu maize vairs nav Kristus persona, bet gan Viņa miesa. Kas ēd Kristus miesu un dzer Viņa asinis, tiks uzcelts mūžīgajai dzīvei. Pāreja no vienas tēmas uz otru ir tik krasa, spriegums starp apgalvojumiem par Kristus garīgo baudīšanu ticībā un Viņa miesas un asins sakramentālo ēšanu un dzeršanu ir tik liels, ka sekojošā rakstu vieta 6:51b-58 ir tikusi uzskatīta par iespraudumu, ar kura palīdzību ekleziastiskā mācība par Svēto Vakarēdienu kā “nemirstības zālēm” tika ieviesta ceturtajā evaņģēlijā, kurš sākotnēji nebija ieinteresēts Sakramentā un tādēļ atstāja bez ievērības Svētā Vakarēdiena iestādīšanu. Tagad šis evaņģēlijs, tāpat kā sinoptiskie evaņģēliji, arī no citiem aspektiem norāda uz komplicētu attīstības procesu, un ir pavisam skaidrs, ka evaņģēlijos atainotie dialogi, kādus mēs tos lasām šodien, varētu būt nākuši no vairākiem avotiem. Un ir neiespējami izdalīt no teksta kādu tekstu, kas sākotnēji būtu bijis tikai Jāņa teksts. Jo šī evaņģēlija raksturīgā iezīme nepārprotami ir bijusi tāda, ka tā daļas, kas šķietami ir pretrunā viena ar otru, ir savienotas kopā vienā veselā. Tādejādi 6:51b-58 veido vienotu veselu evaņģēlija daļu, un pat spriegums, kas bez šaubām pastāv starp 6:27-51a un 6:51b-58 ir kas tāds, ko nevar izprast. Jāņa evaņģēlijā atkal un atkal Jēzus runās atkārtojas domas, kas vienlaicīgi to paplašina, pie tam gluži negaidītā virzienā. Tāpat kā tēmas, kas apgalvojumos par tiesu un augšāmcelšanos kopumā izskan garīgi, pēkšņi atrodas blakus masīviem eshatoloģiskā reālisma izteikumiem (Jņ.5:24-29), tā te divas domu līnijas, kas runā, par dzīvības maizi, stāv blakus viena otrai, kuras pirmajā acu uzmetienā ir šķietamā pretrunā viena otrai, bet kuras evaņģēlistam veido kontrapunktu pāri. Abus viņš uzskata par patiesiem. Kristus ir debesu maize. Ticībā notiek Kristus kā patiesas debesu Maizes ēšana. Euharistijas Sakramentā notiek Kristus miesas ēšana un Viņa asins dzeršana. Abas šīs patiesības ir saskanīgas tādā veidā, ka kādu no tām  nevar reducēt attiecībā pret otru.

Vispārsteidzošākaiss apgalvojumos par sakramentālo ēšanu, ir to reālistiskais, pat radikālais formulējums Jāņa evaņģēlija 6:51b-58: ja Pāvils runā par Kristus miesu (σῶμα) un asinīm, Jānis to sauc par miesu (σάρξ) un asinīm. Tur, kur Pāvils runā par sadraudzību Kristus miesā, sadraudzību Kristus asinīs, Jānis nebaidās runāt par miesas ēšanu un asiņu dzeršanu, un runājot par “ēšanu” viņš bez parasti lietotā varda esthiein lieto arī ārkārtīgi skarbi skanošu vārdu trõgein, “košļāt”. Kamēr Pāvils izvairās lietot absolūti reālistiski skanošus izteikumus, Jānim tie acīm redzami patīk. Un tieši šie reālistiskie formulējumi atkal un atkal ir vedinājuši uz domām, ka tie ietver kādu dziļāku, mistisku nozīmi, kas aiz tiem ir noslēpta. Vai tiešām ir pareizi runāt par Cilvēka Dēla miesu (σάρξ) kā par Svētā Vakarēdiena ēdienu, pēc tam kad Jēzus pats lietoja vārdu miesa (σῶμα)? Pāvils nekad nebūtu vārda “miesa (σῶμα)” vietā lietojis vārdu “miesa” (σάρξ). Kāpēc evaņģēlists nebija apmierināts ar tiem vārdiem, kurus viņš atrada pie Pāvila? Tas noteikti ir saistīts ar Jāņa interesi par vārdu σάρξ vispār. Kad viņš lieto šo vārdu, viņš vai nu runā par miesu (σάρξ) kā par pārejošu, grēcīgu radību (1.Jņ.2:16), par miesu, kas ir likta pretstatā Garam (Jņ.3:6; 8:15) un kas tādejādi nekam neder (6:63), vai viņš runā par miesu (σάρξ), kuru ir pieņēmis Logos (1:14; 1.Jņ.4:2; 2.Jņ.7). Izteikumi par Cilvēka Dēla miesu dabiski iederas šajā kontekstā. Un tad tūdaļ arī kļūst skaidrs, kāpēc Jānis nepārņem Pāvila lietoto terminoloģiju, bet attīsta to daudz reālistiskākā virzienā. Viņa principiāls pretinieks ir Dokētisms, kas izveidojās Gnosticismā (1.Jņ.4:2), spirituālistiskā Kristietība, kurā valda ticība, ka visaugstākais iespējamais apgalvojums par Jēzu Kristu, ko tā sniedz, ir tās ieskats par Viņu kā dievišķu būtni, kurai bija dievišķs ķermenis (σῶμα), bet nebija miesas (σάρξ). Šī viedokļa pārstāvji varētu bez grūtībām izmantot Pāvila vēstuļu fragmentus, piemēram, apgalvojumus, ka Kristus bija “cilvēkiem līdzīgs” un “cilvēka kārtā” (Fil.2:7-8) un ka miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību (1.Kor.15:50). Dokētisma herēzes pastāvēšanas dēļ ar Pāvila lietoto terminoloģiju vairs nebija pietiekami – līdzīgi kā vēlākajā dogmas vēsturē, atkal un atkal parādoties jaunām herēzēm, bija nepieciešams uzlabot terminoloģiju. (Atcerēsimies homoousios, kam bija jākalpo par aizsargu pret Ariānismu, vai luterāņu terminoloģijupar Svēto Vakarēdienu.) Tādēļ Jānim bija precīzi jādefinē inkarnācija kā kļūšana par miesu (σάρξ). Un šī paša iemesla dēļ viņš juta nepieciešamību izveidot terminoloģiju par Svēto Vakarēdienu. Ja būtu tāda vajadzība, kāds varētu vārdu σῶμα saprast pilnīgi garīgā nozīmē, kaut arī tas būtu pretrunā ar Pāvila lietoto šī vārda nozīmi. Tādēļ, lai nepārprotami uzsvērtu miesas (σῶμα) realitāti, Jānis uzdrīkstas vārda “miesa (σῶμα)” vietā lietot vārdu “miesa (σάρξ)”, līdzīgi kā Austrumu ticības apliecībā lietotā “augšāmcelšanās no mirušajiem” atbilst Rietumu ticības apliecībā lietotajam “miesas (σάρξ) augšāmcelšanās”. Visos minētajos gadījumos “miesa (σάρξ)” nenozīmē neko citu kā “patiesa miesa”. Šāds vārda σάρξ teoloģisks lietojums ir protests pret pestīšanas garīgošanu, pret duālistisko pasaules skatījumu, kas miesu kā tādu uzskata par ļaunumu, un tādejādi arī pret inkarnācijas noraidīšanu. Jņ. 6:51b-58 ir jāsaprot šādā nozīmē. Kristus “miesa” (σάρξ) ir tas, ko vēlāk baznīca nosauca par “patiesu miesu.” Ēšana un dzeršana nenozīmē fizisku ēšanu šī vārda parastajā nozīmē. Tas varētu būt “kapernaītiskais” pārpratums, kas kā jau to redzam Jņ. 6:60 un tjpr. jau ļoti ātri bija izraisījis apmulsumu cilvēkos attiecībā uz kristīgo ticību, pārpratumu, kas joprojām parādās pagānu pārmetumos par kanibālismu, kas it kā tiek piekopts kristīgajos dievkalpojumos. Pretstatā šādai nepareizai izpratnei patiess paliek apgalvojums: “Gars dara dzīvu, bet miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība” (6:63). Tas nenozīmē, ka Kristus miesa (σάρξ) neder nenieka, kā uz to jau pareizi norādījis Luters*. Citādi arī inkarnācija tiktu atmesta. Bet te miesa (σάρξ) ir jāattiecina uz cilvēka miesu (σάρξ) ar tās dabiskajām funkcijām. Miesas (σάρξ) ēšana, t.i., Kristus patiesas miesas ēšana, ir ēšana tik lielā mērā, cik tas, kas tiek apēsts iet cauri mūsu ķermenim, bet tā nav miesas ēšana, tā nav ēšana, kas kalpo mūsu miesas fiziskai uzturēšanai. Šī ēšana sniedz divkāršu rezultātu: Kristus ieiešana cilvēkā (“Kas bauda Manu miesu un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā” [6:56].) un “dzīvības” iegūšana (53.), īpaši, “mūžīgā dzīvība” (54) tagad un augšāmcelšanās brīdī. Evaņģēlijs mums nestāsta kā tas notiek. Tas vienkārši ir brīnums, tikpat cilvēka prātam neaptverams kā visi citi Kristus brīnumi un kā pēdējās lietas, kuras ir saistītas ar šo brīnumu.

Ja kāds jautā, kā Jāņa teiktais šajā jautājumā saistās ar Pāvila teikto, tad jāsaka, ka arī te ir atrodama patiesa vienprātība. Jo Pāvils dabiski nemācīja par Svētā Vakarēdiena fizisko iedarbību tikai tiem, kas to necienīgi baudīja, pat ja 1.Kor.11:27 un tjpr. viņš tikai nejauši runā par viņiem. Gan Pāvils, gan Jānis varēja pieņemt izteikumu, ar kuru Antiohijas liturģija ap pirmā gadsimta beigu laiku apraksta Euharistijas dāvanas:

zāles nemirstībai,
līdzeklis, lai mēs nenomirtu
bet dzīvotu Jēzū Kristū mūžīgi.

* – Luters izveidoja likumu: “Visur, kur Svētajos Rakstos Gars un miesa (σάρξ) tiek pretstatīti viens otram, tur miesa (σάρξ) nevar apzīmēt Kristus miesu (σάρξ), bet tam jābūt attiecināt uz Ādama miesu (σάρξ).”